(bez virsraksta)
Sep. 1., 2012 | 09:15 pm
No:: chrono
Viena cibas kolēģa pēdējais ieraksts man atsauca atmiņā manis paša nesenās pārdomas par "lietām". Tūrisms, atpūta, mazie-lielie dzīves prieki.
Jāsāk ar to, ka man nekad nav patikušas ekskursijas. Došanās uz kaut kādu vietu grupā, kur gids stāsta garlaicīgu apkārt zibošo objektu un telpu vēsturi, lēno pārvietošanos līdz ar visu baru uz priekšu un cilvēkus apkārt, kuriem tiešām šķiet, ka tas viss ko mēs pašlaik darām ir vērtība. Un klejojumā pa Poliju-Slovākiju, vienā vietā, atgriezos piektās klases cienīgā ekskursijā. Pats apskates objekts šķita interesants pēc būtības. Ala kalnā. Vajadzēja samaksāt 7 latus, tad sagaidīt kad pienāks apaļa stunda un tad sākās procesija grupas biedru tuvuma apskāvienā ar organizētu apstāšanos pie katra kaut cik cienīga stalaktīta/stalagmīta/stalagmāta. Diezgan vienmuļi, neinteresanti un es priecājos, ka beidzot tiku ārā. Šī vieta man būtu patikusi, ja es varētu uz to atnākt viens pats, paklaiņot, parāpelēt pa vietām, kas nav mākslīgi piemērotas lai gājiens būtu kā pa trepēm tavā kāpņu telpā, apsēsties, ieelpot vēso un miklo kalna iekšienes gaisu un ieklausīties klusumā. Bet kopā ar visiem cilvēkiem es jutos kā viens no daudzgalvaina idiotu bara.
Vietas ir patīkami apskatīt vienatnē vai kopā ar kādu sev patīkamu cilvēku. Klaiņot pa tām, ieelpot tās, nedomāt par to, ka pēc 1,5h ir jau jābūt citā vietā, kuru jāredz. Mani tā īsti nemaz neinteresē pašā būtība kaut ko redzēt. Daudzas lietas, kas daudziem uzdzen savdabīgu patiku, man šķiet neinteresantas kā pašmērķis. Mājas, pilis, statujas u.tml. Tāpat kā mani neinteresē 95% šīs pasaules kultūru, to nacionālie ēdieni, politiskie uzskati, vai konkrētās valsts iedzīvotāji zina kur atrodas Latvija un ja viņi tajā ir bijuši, kā viņiem patika Vecrīga.
Patīkami, ja pati apskate sevī ietver jau kaut kādu izaicinājumu. Viens no iemesliem, kāpēc man patika kalni. Jo lai gūtu ieskatu tajos, ir jāmēro daudzas stundas pa akmeņainiem ceļiem augšup/lejup, jāizjūt kā elpošana un sirds uzvedas gluži kā treniņā, jāsajūt patīkama smeldze muskuļos un jāizbauda atpūtu un pusdienu brīži, kad atsēšanās ir paspējuši sevi parādīt kā kaut ko nopelnītu un noderīgu, nevis vienkārši slinkuma dzītu vajadzību. Kaut kā fiziskā slodze spēj darīt ēdienu garšīgāku, dzīvi pilnīgāku un naksmieru veselīgāku.
Jāsāk ar to, ka man nekad nav patikušas ekskursijas. Došanās uz kaut kādu vietu grupā, kur gids stāsta garlaicīgu apkārt zibošo objektu un telpu vēsturi, lēno pārvietošanos līdz ar visu baru uz priekšu un cilvēkus apkārt, kuriem tiešām šķiet, ka tas viss ko mēs pašlaik darām ir vērtība. Un klejojumā pa Poliju-Slovākiju, vienā vietā, atgriezos piektās klases cienīgā ekskursijā. Pats apskates objekts šķita interesants pēc būtības. Ala kalnā. Vajadzēja samaksāt 7 latus, tad sagaidīt kad pienāks apaļa stunda un tad sākās procesija grupas biedru tuvuma apskāvienā ar organizētu apstāšanos pie katra kaut cik cienīga stalaktīta/stalagmīta/stalagmāta. Diezgan vienmuļi, neinteresanti un es priecājos, ka beidzot tiku ārā. Šī vieta man būtu patikusi, ja es varētu uz to atnākt viens pats, paklaiņot, parāpelēt pa vietām, kas nav mākslīgi piemērotas lai gājiens būtu kā pa trepēm tavā kāpņu telpā, apsēsties, ieelpot vēso un miklo kalna iekšienes gaisu un ieklausīties klusumā. Bet kopā ar visiem cilvēkiem es jutos kā viens no daudzgalvaina idiotu bara.
Vietas ir patīkami apskatīt vienatnē vai kopā ar kādu sev patīkamu cilvēku. Klaiņot pa tām, ieelpot tās, nedomāt par to, ka pēc 1,5h ir jau jābūt citā vietā, kuru jāredz. Mani tā īsti nemaz neinteresē pašā būtība kaut ko redzēt. Daudzas lietas, kas daudziem uzdzen savdabīgu patiku, man šķiet neinteresantas kā pašmērķis. Mājas, pilis, statujas u.tml. Tāpat kā mani neinteresē 95% šīs pasaules kultūru, to nacionālie ēdieni, politiskie uzskati, vai konkrētās valsts iedzīvotāji zina kur atrodas Latvija un ja viņi tajā ir bijuši, kā viņiem patika Vecrīga.
Patīkami, ja pati apskate sevī ietver jau kaut kādu izaicinājumu. Viens no iemesliem, kāpēc man patika kalni. Jo lai gūtu ieskatu tajos, ir jāmēro daudzas stundas pa akmeņainiem ceļiem augšup/lejup, jāizjūt kā elpošana un sirds uzvedas gluži kā treniņā, jāsajūt patīkama smeldze muskuļos un jāizbauda atpūtu un pusdienu brīži, kad atsēšanās ir paspējuši sevi parādīt kā kaut ko nopelnītu un noderīgu, nevis vienkārši slinkuma dzītu vajadzību. Kaut kā fiziskā slodze spēj darīt ēdienu garšīgāku, dzīvi pilnīgāku un naksmieru veselīgāku.