chrono -

Sēdēju Hesburgerā un vēros sprite glāzē, kurā peldēja ledus gabaliņi, domājot par divfāžu sistēmas termodinamisko līdzsvaru. Biju nosēdies ar skatu pret logu, kuram otrā pusē bija gaitenis. Pa gaiteni apkārt braukalēja Alfas vilcieniņš ar diviem maziem bērneļiem, kuri vēroja ekskursiju pa šo ārkārtīgi nozīmīgo apskates objektu. Aiz muguras vilcieniņam gāja pārītis "kaut kā" prezentētāju, kuri vai nu beidza savu darbu vai arī bija nolēmuši paņemt vakariņu pārtraukumu. Izdzēru atlikušo no nulle grādus sasniegušā dzēriena daļu un devos tālāk, meklēt to, pēc kā biju atnācis.

Rītdiena bija Viņas diena un es sev biju vakar apsolījis, ka es uzvedīšos labi. Vienā brīdī, īsi pirms gulētiešanas un tumsas noguruma ieskautam, mani bija pārņēmusi šausmīga nevēlēšanās sastapt jebkādu cilvēcisku būtni, jo man nebija ne jausmas ko viņām teikt, kā uzvesties un vispār bija uznācis tāds krietns ierāviens sevī. Apmēram tāds, kāds uznāk pirms liela darba prezentācijas, kad tev ir sajūta, ka viss izgāzīsies, bet tā vietā tu aizej un aizrauj visus ar savu stāstījumu un neviens pat nevar iedomāties ko tu pirms tam esi domājis. Man negribējās atkal sajust situāciju, kad visiem ir jautri, bet es garlaikojos sevī, īsti nespēdams neko lietas labā mainīt. Varbūt vienīgi notīties kādā klusā stūrī un iegrimt netraucēts domās. Vēl labāk, atrast kādu, ar kuru paspriest, par, piemēram, cēlonību. Bet es neesmu bijis uz daudzām kāzām. Īstenībā ne uz vienām. Un droši vien, tieši šīs ir tās pašas labākās ar kurām sākt.