chrono - ...

Lai kā es censtos sevi izteikt caur vārdiem, šoreiz es to nespēju. Vai es esmu laimīgs, vai tomēr ļoti nelaimīgs? Tas nav jautājums, tas ir mikslis, kurā tu vari priecāties par dzīvi un ļauties brīvajam kritienam pa logu nākošajā brīdī. Smarža uz manas rokas, vakardienas sarunas, smiltsērkšķi un Austra ar vārdiem, kas rezonē ar mani stiprāk par to, kam vajadzētu būt stiprākam par to. Vārdi kā spēle, vārdi kā mēģinājums gleznot savu dvēseli.

Man riebjas, ka brīži, kas vienā momentā reiz bija tik dzīvi un sulīgi, laika ietekmē sažūst un lai kā tu censtos tos atsaukt, tie ir zuduši tev un zuduši tavai sajūtu pasaulei.