Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

20.11.17 20:26

Being emotional is not an excuse for shitty and selfish behaviour.

And oh, I try to be my best, sometimes I fail, but sometimes I need to put these lines in for other people too. Well we will see... How long does this time it will be. And then he wonders how friends disappear from his life. And I'm trying to be nice person, I do... but this time I laughed out loud. It was cruel and long laughing and I don't regret a bit. I was not the person to complain about That. Some people wonder why I even let him back in my life. Again. This time? Selfish reasons again, but I believe in win-win scenarios. And this time I need to think how to tackle shitty behaviour if it happens, as it probably will, because he is not a bad person, just very emotional and still hasn't learned to control his shitty behaviour.

1.11.17 15:02 - A

Knowing yourself is really, really, really important. Just half a year ago I would completely agreed but I didn't know then how much I don't know. Who knew... I have (untreated) anxiety problems. I really didn't and it was huge shocker to get to know that. Because I thought I know myself pretty well and I know psychology stuff quite well in general. Well sure, I am the one on anxious side quite often but I am not afraid, the anxiety is not a Problem, it's just something from time to time. I didn't knew that feeling overwhelmed approximately once a day is "all the time" according to some online tests, I thought it's just "often" or something. I didn't knew that missed deadlines regularly counts as "impacts everyday life". I didn't knew that being stressed even after the stress factor is solved is not just personality trait. I knew the things are not worth worrying about so I just tried to ignore the worry and my body reactions. Actually in general - "fake it till you make it" doesn't work in this case. I didn't knew that once every other month breakdown for two days is not "I'm able to do it." And I could go on.

Actually it is quite hard to admit that I have anxiety Problems. It means... that I can't. I really can't. Can't get over it and just do it. I can't just relax and enjoy the company. I can't just not think about it. I know I should not do those things, but I can't solve them just to try to do in spite of them. I have done it often. Alcohol is my friend too. The first essay at uni I could finish because in the last night I was drinking and writing, it kept me sane and relaxed enough to persist.
And it breaks my heart to not continuing studies, because... I can't. At the moment. (Go to hell, if you think I'm giving up.)

I can't.

19.10.17 18:25

Man jau zabesījis lasīt tos daudzos #metoo, jo ik pa laikam uzpeld "ak, jā, pareizi, tas arī bija". Es tieši domāju, ka man nebija neviens piesējies, kad biju skolā, vidusskolā. Nu vismaz neatceros. Es mazliet dzīvoju citā pasaulē un nebiju tik jautra kā krutās meitenes, kuras ar čaļiem dauzījās, jo vienīgajā reizē, kad man klasesbiedrs uzbruka, es ļoti spēcīgi iekodu rokā. Nu kā es tā pārspīlēju. Jau tajā laikā apzinājos, ka audzēt garus nagus ir arī ierocis. Bet tad atcerējos to pliko vīrieti, kas man un māsai uzgūnēja no krūmiem pludmalē. Un tikko man vēl atgādināja, ka ak, jā mani arī iespieda stūrī kāpņu telpā puika, kurš bija vecāks un stiprāks. Bet viņš jau nebija nopietni ņemams un vispār vai tas skaitās seksuāli, jo biju samērā sīka. Un nez vai tas tēva draugs, kurš reiz iemaldījās manā istabā, kad viņš bija palicis pa nakti, jo ļoti piedzērās, arī skaitās. Zabesīja lasīt. Jo ir bijis tik daudz situāciju, kurās es sajutos kā meitene vs vīriešu dzimums, pat ja nekas tāds nav bijis. Un tas arī nav nekas tāds... bet sakrājas.

UPD: Nepagāja ne piecas minūtes un - Ak, jā! Bija arī gadījumi, kad uz mani masturbē taču arī! Un dēļ daudziem, daudziem gadījumiem es zinu, ka nūdistu pludmalē ir labāk tuvāk ūdenim, aiz pakalniņa vai krūmiem, lai neredz no kāpām. Labāk tur kur vairāk cilvēku, jo citādi tas viens visu lai staigās garām un tikai vēlāk saproti kāpēc. Ideāli, ja ar kādu, bet reizēm nevar saprast arī, ko tas kāds pēc tam sadomā, tas tricky. Esmu tur saņēmusi arī tiešus piedāvājumus, bet tas vispār mani nerausta - pieklājīgs interesants kungs, samulsis čalis, kas slēpa konkrētas vietas aiz dvielīša, jaunietis, kas piedāvāja kaut kādu alkoholu. Šie atstājās, kad izteicu savu neienteresētību. Izņemot čali aiz dvielīša, bet viņš jau taisīja mazliet parodiju iz sevis, pat smieklīgi. Un nav jau viss jāuztver saasināti.

18.10.17 22:46 - Es arī?

#metoo sakarā es sāku domāt par gradācijām, kas zem šī haštaga slēpjas. Ļoti daudz, ārkārtīgi plašs spektrs. No seksuālas aizskaršanas līdz izvarošanai. Un godīgi es nevaru iedomāties sievieti, kuru tas nemaz, nemaz nav skāris. Taču es mazliet raustos to #metoo postot, jo... atzīt ta negribas! Daudz aizmirsts, daudz normalizējies, daudz es neņemu vērā, jo erm... neizvaroja? Man ir stāsti par jaukiem puišiem, kuri ir jauki, jo neizvaroja taču! Uzbāzties, uzmākties, piedzirdīt, apgrābstīt, mēģināt pierunāt, sagrozīt patiesību, neklausīties iebildumus, izmantot situāciju, kad esmu emocionāli vāja... nu bet taču neizvaroja! Daudzi no gadījumiem man ir atsājuši nepatīkamu sajūtu, daudzi ne, varu saderēt, ka daudzus esmu aizmirsusi, bet vienu gan es varu teikt droši - traumēta es nejūtos. Nu nejūtos. Jā, arī tā reize, kad cilvēks ar kuru biju kopā kādu laiku, neņēma vērā manu nē, iebildumus, ka man jāiet uz darbu un vispār nē, līdz es vienkārši nu... padevos, pārstāju pretoties. Bļe, neforši, riktīgi sūdīga sajūta, bet traumēta nejūtos. Kā jau teicu - pieredzes normalizēšana.

Bet tad es turpināju to cilāt domāt - protams, katra pieredze atsevišķi mani traumējusi nav. Bet... vai tas nozīmē, ka nekādu iespaidu tas nav atstājis? Oh,nē, ir gan atstājis, ir.

Man gribētos iet uz randiņiem, bet iepazīšanās un randiņošana ir nepatīkama domās vien. ATKAL būs jāskaidro, ka es neiekarstu tik ātri, man vajag laiku, pat ja man cilvēks tiešām patīk. Un zinu, ka līdz smadzenēm neaizies. Tie, kuri vienkārši nesaprot un stulbības stāsta un liek šaubīties pašai par sevi, mēģina pierunāt uz kaut ko vai aicina pie sevis mājās, jo tā ir normāla vieta, kur sākt randiņu. Ja atsaka, tad es kļūstu ļoti stulba un mauka un vispār nez ko sadomājusies. Tā sajūta, ka nemaz negribas uzsākt sarunu par "erm, labāk nebrauc man pakaļ ar mašīnu, es gribu tevi satik publiskā vietā", skaidrošanās, ka tas nav nekas personisks. Mēdzu neuzsākt un tad mašīnā sēžot pie sevis domāt cik lielam riskam sevi pakļauju, ka vispār tā jau nav prātīgi, visticamāk, ka nekas nebūs. Kad vēl stopēju, tas bija mazliet citādi*, bet savu devu piedāvājumu arī stopējot ir bijis. Es nekad nevedu puišus mājās, jūtos ļoti neērti arī tad, ja mani pavada līdz vārtiem - zinās, kurā mājā es dzīvoju, pat ja ne dzīvokli. Nepatīk teikt, kur es strādāju - ak jel, paldies dievam man ir ļoti sakarīgi klienti, negribu to mainīt! Es gribētu iet uz randiņiem, bet man tik ļoti negribas visu laiku sevi sargāt un uzspiest, lai robežas tiktu ievērotas, ka es... vairs negribu randiņus.

Ikdienā es esmu izveidojusi tādu ne pārāk patīkamas meitenes attieksmi. Smieklīgi, ka priekšnieks reiz pat tā komentēja citai meitenei: "Bet redz, [info]nomirusi atšķirībā no tevis negrib nevienam iepatikties." Bija runa par pucēšanos un tā. To noteiki var norakstīt manā pofigismā un vēlmes izpatikt neesamībā. Bet godīgi sakot es jau gadiem sen esmu arī pamanījusi, ka tad mani liek mierā, puiši pakaļ neskrien. Reizēm varu salīdzināt ar paziņām, kuras ir jaukākas raksturā un uzcītīgākas izskatā. Distancēta attieksme, skarbums un humora izjūtas neesamība lieliski atgrūž cilvēkus. Ziniet ir tas brīvais, radošais noskaņojums, kad gribas smieties un atslābt un dejot un priecāties? Jā... nedrīkst**, tas pievelk kā medus. Un tad būs atkal jāsargājas, jāaizsargājas varbūt pat mazliet jātop ievainotai, jo tā notiek, kad tu atļaujies būt pārāk brīva.

Man ļoti patīk pieskārieni un apskāvieni. Jebkurš, kurš mani pazīst, zin, ka mani apskaut nevajag, it īpaši bez jautāšanas. Man ļoti patīk, ka man jautā pirms apskaušanas, bet bieži arī atsaku. Ir daži, kuriem ir brīva pieeja apskāvieniem. Un lai arī tālāk rakstītais varētu likt to iedomāties - tas nav nekas personisks! Kaut kā gribas sarauties un labāk būt drošai nevis samīļotai. Agrāk tā nebija. Es jau teicu, ka es centos būt brīva. Tas apskāviens, kad apskaujies, bet tevi tā izteikti lēni apčamda. Tie pieskārieni, kuriem atrod neesošus attaisnojumus, bet ir klāt Tā, sajūta, ka tu saproti, ka meklē kaut mazāko iespēju tev pieskarties visintīmākajā iespējamā veidā. Reizēm jau nelabi paliek no skatiena, tas siekalainais, kad liekas, ka esi noslienāta no galvas līdz kājām. Apšaubāmi izteikumi vai piedāvājumi var būt un paldies dievam var nebūt komplektā ar To pieskārienu vai To skatienu. Bet tik un tā nepatīkami, it īpaši, ja nevari īsti izvairīties, jo, piemēram, esi darbā. Un tā pieredze, ka pieskāriens tiek tulkots kā kas vairāk. Pretīgi jociņi, kad plecu masāža draugam likās pilnīgi normāla lieta. Vai arī piekrist masāžai, bet tomēr uzskatīt, ka tā nav priekšspēle, jo es jau diezgan ilgi skaidroju, ka ātri nepavelkos, man gribas vairāk laika, lai liktos gultā. Vai arī kad riktīgi emocionāli zemā punktā tu aizej pie drauga uz koju istabiņu parunāties, dabū mierinošo apskāvienu, bet... tas turpinās par kaut ko daudz vairāk. Tu pēc tam stāvi dušā, mazgājies un ir vienkārši trula, trula sajūta, nesaproti. Es vairs nevaru saprast vai pieskāriens ir pieskāriens vai atļaujas meklējums citām lietām. Pēdējos gados sevi jau vairāk sapratu, izmantoju vārdus, skaidroju, bet tik un tā pēc tam nākas vai nu piekāpties nepatīkamajai sajūtai vai cīnīties par robežām, kas ir fucking nepatīkami. Ir sajūta, ka nevari uzticēties. Un... es neuzticos. Jā, arī tiem, kuriem varētu. Jo šobrīd esmu kopā ar fantastiskāko cilvēku, kādu pazīstu, bet pirmajā randiņā/nedēļas nogalē arī viņam es teicu daudz par daudz nē un cīnījos par robežām, jo es pieskāros, es ļāvu pieskarties. Man... patīk pieskārieni. Un tas tika tulkots pavisam citādi (seksuāli) par spīti tam, ko es biju skaidri un gaiši pateikusi. Jā, viss jau ir beidzies laimīgi, robežas netika pārkāptas, bet godīgi - es tiešām, tiešām negribēju par to cīnīties.

Un tad pēdējā piebilde - nē, viņi nav monstri. Man jau nav traumatisku pieredžu. Daudzi no viņiem tiešām ir labi cilvēki. Mans partneris tiešām ir fantastisks manā skatījumā. Un viss #metoo nav lai meklētu vainīgos. Bet, sasodīts! Tās sīkās lietas sakrājas un savelkas kopā un man gribētos justies brīvi un droši apskauties un pieskarties. Bet nevaru! Bļe, nevaru!

* Man piemita vairāk pozitīvisma, pozitīvās domāšanas (the secret style), bet arī pašdestrukcijas mazliet. Es vienmēr zināju, ka kaut kas slikts var notikt, bet es tik un tā biju droša par sevi. Nezinu kāpēc. Man šķiet es biju emocionāli atsaldēta un bardakā (vispār jā, bija problēmas ar emocijām).
** Kaut šis arī ir no bērnības, bet pieaugušo dzīve to ļoti, ļoti uztjūnēja. Bij gadījumi, kad es centos būt brīva.

3.10.17 22:55

Es jūtos iesprostota savā ķermenī. Es jūtos iesprostota šajā dzīvē. Es jūtos iesprostota sevī, savās domās, jūtās un sajūtās.

Man tik ļoti pietrūkst dabas, mistikas un sarunu. Bet es nevaru. Un neviens mani netur.

14.8.17 15:01 - Un saliec sevi atpakaļ pa vienam gabaliņam

And I thought that I was slowly putting myself back together. But yesterday I felt as I wanted to tear pieces of from me. Just to destroy myself. Obliterate. It's been a while since I questioned my old fundamental decisions. Maybe because of more self awareness about my situation which I gained last Monday everything seems too much. But at least now it hurts. At least now I cry. All crumbles apart in me, but outside all around me stays the same. Painfully the same. The same problems on outside but now I'm in pieces inside. Yesterday I fell apart again.

Today I'm undecided should I disassemble myself further or to start putting myself back. Should I distance myself or should I reach out? And how should I feel or maybe should I drop that question all together because I feel how I feel and if no one has asked me that then that is not a reason not to ask it myself. And finally - if I am putting myself back together then how? What is better version of me, what is just delusions and what is the mistake?

What a week. And it's all inside me. I have a lot of everything in me. Booo.

5.8.17 09:33 - My brain is weird.

I started to experiment again with some substances (basically because of availability, colleagues...) and it seems that I will come to the same conclusion I had with smoking weed. The experience and gain is inferior to that what I can induce myself and/or my brain produces by itself. Bad trips... hmm... when my brain does that it's more enjoyable/controllable.

So drugs, huh? Why?

And even alcohol I drink less and less for the effect but for the taste. And I am starting to dislike the effect especially when a bit too much. Or maybe it's next morning. But either way.

Tonight I had the weirdest sleep/meditation/trippy state. (No drugs or anything.) I was kind of sleeping but kind of not and doing breathing exercises, body felt weird and there was some kind of clear feeling/visual feeling. And I woke up very refreshed... after 4 hours. And then I could manage only three more hours, after six o'clock I could not fall asleep any more. And that's when I'm sick and should sleep almost all day and didn't have enough sleep previous night. But that feeling when... there... not possible to describe. I was in my bed, but everything was... more and less.

19.7.17 13:27 - Das experiment

Back to OkC actively (lowered needed match percentage too) and trying Tinder once again. We'll see. But Tinder got boring quite fast two years ago. This time I just have a plan. Liking only guys with some normal profile info (that means 90% gets automatic no), then if mutual like wait 6h and then write a message. (Blah, just agreeing with heteronormative stuff, whatever.) Then if writing style is very bad - no. But then it becomes improvisation. There are some milestones, but we will see.

upd: "will not tell anything you ask me" profile info gets automatic "nope" too.

19.7.17 13:06 - Cirslītis

I'm not gift person. I don't want to receive them usually and I gladly not bother about giving them either. Just too much trouble whatever on witch side of gift you are. Sometimes I get some gifts. Something, something. I can count those people on fingers of one hand who are important enough to bother. But last three times... I just forgot to give those things when I met those people. Two souvenirs and one birthday gift is still patiently waiting.

21.6.17 11:43

Gribas apstāties un sajust zemi zem kājām. Sajust sevi. Bet nav laika. Nav laika tikt galā ar savām domām. Sajust zemi zem kājām. Bet laikam tač jāiemācās peldēt labāk.

1.6.17 12:41

Vēlēšanas mani dzen mērenā depresīvā sajūtā. Visi viņi muļķi un viņu reklāmas ir viena par otru stulbāka. Nu par ko balsot, a? Nilu negribu, bet ko tad?

23.5.17 16:52

Kuces. Es jau dzirdēju, bet ignorēju. Bet nu beidzot izlasīju to epastiņ' no Bites. Maksāšu vismaz par trešdaļu vairāk, interneta četras reizes mazāk (man bija saglabājies vecs, vecs tarifu plāns, kurš bija labs, ja!) un jaunie plusi man īsti nerausta. Ar Viļņu es sazinos caur FB zvanu un vispār tās "brīvās" 50 minūtes nepietiktu pat vienai sarunai, smieklīgi. Arī ironiski, ka brīvais nets man tiks pēc ceļojuma uz Vāciju. Bet Lietuvā wi-fi ir visur. Tātad - maza man tā jēga. Un atkārtoju - neta tagad man būs četras reizes mazāk! Neierobežoti zvani neinteresē, ja vien tas nav zvanot UZ Lietuvu. Nekur tālāk neko beiži nebraucu, neceļoju. Neesmu kopā vairs ar A. Nu... kuces nu.

16.5.17 22:41

If you feel that there is some base structure for you to relay on... remember, there is not.

Goodnight. Try #3.

16.5.17 16:46

Interesting... I have fought with depression like symptoms so much (and I would even want to say that I'm good with it) that I don't really have any real ideas how to deal with "real" outside stressors. (No time, lots of work, lots of personal ideas I want to do, and in university end of the year is lurking way too close, no time...)

And that's why now I - can't fall asleep (till 5 this morning); have some stomach gastritis like problems for first time in my life; common cold, the usual for situation like this. :D

I'm not sure if my week long unexpected vacation in Germany was worth it now. :D

16.5.17 04:14

Sleepless night. Because? I'm back from week long vacation in Germany. No, really. Why? I couldn't fall asleep. Weird things.

30.3.17 23:48

Bļe, dura!
Ziniet kāds var būt viens no iemesliem, kāpēc kāds nav atbildējis uz e-pastu? Tāpēc, ka kāds cirslītis nav nospiedis sūtīt pogu, kad sacerējis savu garo vēstuli.

30.3.17 23:29

Sometimes I get so emotional that I need solid reason why not to fuck up everything at the instant. The feeling is very intense. I hate my emotions, a bit more low key would be wonderful. In my mind I have ended relationships way more than I ever could remember. If this always was the case (unstable emotional sensitivity) then no wonder I have such a strong inhibition system. But I still decide on particular date when I'm "allowed" to end any relationship. Till then... either work in through or accept it till that date. So... Three more months, huh? I can bet that till that time I will not have this particular problem any more. (Can't guarantee for any other, though.)

22.3.17 15:22

And even if it saves me from more duties and troubles, it still means I didn't do it better or good enough. It still means I couldn't. And it means more powerlessness. And more boredom with work which I find boring again. I need to learn and grow. But apparently not good enough for that either.
Or maybe I just emotionally feel down. And then there is no worth to my ramblings anyway.

20.3.17 16:39

Maybe I have to start dating again. Or at least socialize. I'm getting back to that though, yes, prioritizing people more. But it's hard to get the balance. It's hard to put up my own boundaries. To have a strict position of how I will spend that time with other people. I am prone to adapt. And only lately I start to appreciate the quick socialization moments. And by quick I mean an hour. Yes, I am the long conversion girl. Well... maybe I need to adapt more to my own external situations (work&school load) than other people. Even if important and/or enjoyable.

Coming back to prioritizing my own judgement over others. Actually that was shocking concept for me. Especially when I could argument it not with simple "just because" or "because I like so"* but give rational reasons. Because it is more effective.

*I'm really not inspired by just liking something as the reason to do it. I don't place much value on it. I'm learning to exercise it more for things so I can enjoy life more, only reason because I want so, but not if when it comes to conflict with other things/values/people.

15.3.17 16:42



I don't know what else to add. Maybe "and vitamins". Though I didn't drink them that much. And not the first time I see this happening. So if something, you can remind me next time. :D
Powered by Sviesta Ciba