chrono - Bladerunner, the first and the last

Ir filmas, kas atstāj iespaidu un paliek sajūtās vēl ilgi pēc to noskatīšanās. Un Bladerunner un tā turpinājums Bladerunner 2049 ir vienas no tām. Oriģinālais Bladerunner ir lieliska filma un lai arī izlaista 1982. gadā ar visiem saviem novecojušajiem specefektiem tā ir spējusi novecot cienīgi. Iespējams tamdēļ, ka filma nav balstīta uz specefektiem (līdzīgi kā liela daļa senāko filmu), bet gan uz idejām un to interpretācijām. Vismaz virspusēji tas ir stāsts par dillemu kurā brīdī mums ir jāsāk piemērot sava morāle tam, ko mēs uzskatām par citādo un mazāk cilvēcīgo, bet reizē tā ir arī filma par vientulību un sevis un domu biedru meklējumiem pasaulē, kas ir auksta un vienaldzīga. Pēc tās noskatīšanās es biju diezgan skeptisks par tās turpinājumu, Bladerunner 2049, bet jāatzīst, ka pēc turpinājuma noskatīšanās man tas patika pat vairāk par pirmo filmu. Ja Bladerunner galvenais varonis bija samērā generic detektīvs Harisona Forda tēlojumā un Harisons man nekad nav licies kā īpaši dziļš aktieris, tad Bladerunner 2049 ar Ryan Gosling galvenajā lomā bija baudījums ar visām tām niansēm ko šis aktieris spēj ielikt paralēli sevis spēlētajai lomai. Pirmajā filmā vieni no interesantākajiem tēliem bija androīdi, kas notājās pret sistēmu un galvenais varonis vienkārši darīja savu darbu. Otrajā filmā mēs varam sekot galvenā varoņa (androīda) evolūcijai, kas sākas ar pakļaušanos sistēmai un centieniem dzīvot pieticīgu dzīvi kurā tiek gūta zināma laime no attiecībām ar AI sievieti, kas ir ieprogrammēta radīt mīlestības ilūziju. Tā turpinās ar atskārsmi, ka viņš ir kas vairāk un pretošanos sistēmai un beidzas ar atskārsmi, ka viņš tomēr nav nekas vairāk par to, kā viņam likās sākumā, bet tajā brīdī tas vairāk nav svarīgi, jo viņš ir mainījies un viss beidzās ar viņa skumjo nāvi, kur viņš ir savā ziņā kalpojis kā līdzeklis, lai turpinātu stāstu, kas ir lielāks par viņu pašu. Es necentīšos aprakstīt daudzos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus kas lietoti šajā filmā, sākot ar krāsu un apgaismojuma izvēli, bet es varu tikai teikt, kas izbaudīju katru tās minūti un savam nākotnes Es iesaku to noskatīties vēlreiz. Un kā sidenote ir jāsaka, ka man patīk filmas, kuras necenšas sniegt politisku vai morālu vēstījumu. Gan viens, gan otrs ir saskatāms, ja ļoti pacenšās to ieraudzīt, bet tikai ar ļoti subjektīvu nokrāsu un man gribētos lai vairāk filmas sekotu šai ne-melnbaltajai pieejai.