ļoti vienkārši - to izraisa trīs ali mazāka izmēra cilvēkiem un pieci ali lielāka.

tb apmēram viena promile?

Man atkal tāda runāšanās ar svešiniekiem patīk ārzemēs, bet ikdienā negribētos, esmu viensētnieks latvietis vulgaris :)

ak, nu ikdienas small talk ārzemēs/konferencēs ir riktīgi nogurdinošs. un uz mazpilsētu pārcelties, kur ikdienas sarunas nozīmē, ka visa apkārtne zin par tevi visu ar nav forši.

Godīgi sakot, nez, neteikšu, ka ar mums Spānijā baigi daudz sarunājās svešinieki. Pasmaidīja? jā, par bērnu pakomentēja/ar bērnu paķiķināja, rociņu pamāja/padejoja - vairāk tādas lietas. bet tas smaids un 'kāda jauka diena šodien' - tas tomēr ir patīkami.
Nē, arī Rīgā ir vietas, kur to pašu attieksmi esot ar bērnu var dabūt regulāri. (ir iemesls mūsu brokastīm RocketBeanRoastery dažos vīkendu rītos, par spīti cenai. nē, nu kafija arī, protams, garšīga, bet tieši noskaņojuma būsts).

Man gan šķiet, ka Latvijas laukos cilvēki runā tieši tik pat cik Spānijas ciematiņos. Jo tas ir saprotami, ka ja cilvēku ir mazāk, tad ar katru svešinieku, kas parādās pie apvāršņa, ir jāaprunājas. Mana spāņu valoda gan nav tika laba, lai vienmēr spētu uzturēt interesantu sarunu, bet vispārīgi dažreiz mēģinu.

Bet ja tāds laucinieks kā es nonāk pilsētā, tad lielie cilvēku pūļi nomāc un rodas trauksme. Te gan ir jāsaka, ka spāņi ir spējuši saglabāt tādu lauciniecisku naivumu un turpina runāt ar citiem arī pilsētās. Varbūt atšķirība ir tāda, ka Latvijā no cilvēkiem ir jūtama lielāka agresija, tāpēc arī bez alkohola mēle neatraisās.

Vēl ir pārsteidzoši, cik bieži pa Kanārijām ceļojot, esmu vienīgais pasažieris autobusā. No tā jādomā, ka valdība iegulda lielas subsīdijas, lai saglabātu šos laukus un mazos kalnu ciematiņus. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc cilvēki ir runātīgāki – jo jūtama lielāka solidaritāte arī valsts līmenī.

Tas nav lauciniecisks naivums, tā ir biš cita attieksme pret dzīvi.

Mēs esam pat ne agresīvi, bet baigie eži, 'visi grib man nodarīt pāri'.