Man gan šķiet, ka Latvijas laukos cilvēki runā tieši tik pat cik Spānijas ciematiņos. Jo tas ir saprotami, ka ja cilvēku ir mazāk, tad ar katru svešinieku, kas parādās pie apvāršņa, ir jāaprunājas. Mana spāņu valoda gan nav tika laba, lai vienmēr spētu uzturēt interesantu sarunu, bet vispārīgi dažreiz mēģinu.

Bet ja tāds laucinieks kā es nonāk pilsētā, tad lielie cilvēku pūļi nomāc un rodas trauksme. Te gan ir jāsaka, ka spāņi ir spējuši saglabāt tādu lauciniecisku naivumu un turpina runāt ar citiem arī pilsētās. Varbūt atšķirība ir tāda, ka Latvijā no cilvēkiem ir jūtama lielāka agresija, tāpēc arī bez alkohola mēle neatraisās.

Vēl ir pārsteidzoši, cik bieži pa Kanārijām ceļojot, esmu vienīgais pasažieris autobusā. No tā jādomā, ka valdība iegulda lielas subsīdijas, lai saglabātu šos laukus un mazos kalnu ciematiņus. Tas arī varētu būt iemesls, kāpēc cilvēki ir runātīgāki – jo jūtama lielāka solidaritāte arī valsts līmenī.

Tas nav lauciniecisks naivums, tā ir biš cita attieksme pret dzīvi.

Mēs esam pat ne agresīvi, bet baigie eži, 'visi grib man nodarīt pāri'.