Ziniet, es te tā nedaudz padomāju.. Nu, tā kā klukucis ir izdzēsies (un mikstmiesis arī!), tad kādam ir jādomā. Un vispār – kāpēc politbirojs par to klusē?
Lai nu kā, es tā nedaudz padomāju un sapratu, ka nav smieklīgākas lietas par e-pasta vēstuli. Un ar to es domāju tieši pašu vēstuli. Tā taču nekas nav. To pat par vēstuli nevar īsti saukt. Un tomēr to dara. Bet tā taču.. nekas nav. Neliela elektroniska ziņa. Nullītes un vieninieciņi kaut kur uz servera cietā diska. Nekāda privātuma, personības, uzmanības vai vērtības. Uzraksti dažus vārdus translitā defoltajā fontā, pieļauj dažas pareizrakstības kļūdas, paraksties ar niku un aizsūti. Un tomēr pat tādā veidā cilvēki pamanās to visu personificēt un mēģināt nodot jūtas un sajūtas. Ar smailijiem ( :) -.- {} ), tīšām pareizrakstības kļūdām (āpāc!) un citiem paņēmieniem.

Bet vai Tu atceries, kad pēdējoreiz rakstīji vēstuli? Uz papīra. Personīgu. Nevis oficiālu vai lai piedalītos kādā konkursā. Piedomājot pie vārdiem un rokraksta. Domājot par to, kam raksti. Tik daudz ko var atstāt uz papīra, to nemaz neuzrakstot – pildspalvas krāsa, rokraksta slīpums un piespiediens, svītrojumi, cepumu drupačas..

Un vēl viena dīvainība, lietojot ī-meilus – P.S. Jā, kāda jēga ir no Post Scriptum? Elektroniskam tekstam taču nav beigu. "Pabeigtas un parakstītas vēstules beigās pierakstīts teksts." Padarbojies ar bultiņām un Backspace un izlabo, ko vajag. Uz papīra tam ir jēga, bet elektroniskā vēstulē.. Tā nav nostaļģija. (Tas varētu būt modernās pasaules blakusefekts – laika trūkums. Maz ticams.)

(Divi labumi meilam gan ir – ātrums un failu pārsūtīšana. Bet tas ir.. techniski un viss.)

She just laughed and said: «Ha, ha! You're so funny.»
I said: «Yeah..»

Es arī esmu viens no "common people". Trīs lietas. Un vēl – šķiet, ka esmu beidzot izdomājis, ko vēlos. Es vēlētos iekustināt / aizkustināt visu un visus, satricināt / satracināt pasauli (grrr), tad mirklīti klusi pastāvēt malā (csst), paskatīties uz to visu un pazust (škc). Līdz nākošajai reizei. Ā, tās trīs lietas.

Pirms daudziem jo daudziem mēnešiem es biju izdomājis trīs lietas, ar ko vēlētos saistīt savu dzīvi. Tās bija mūzika, labdarība un kaut kas. Es vairs neatceros, kāpēc trīs, kāpēc tieši šīs, un vispār – kas bija trešā. Tikai to, ka tā nebija nekas tāds, kas saistītu kopā pirmās divas. Un tāpēc– nekā.

Un vēl es iedomājos – kāpēc jūs mani turat savās frendlistēs? Tiešām – kāpēc? Kāds gan varētu būt prieks lasīt (vai nelasīt / laist garām) manus drūmos apcerējumus par dzīvi? Nu, labi, ne tik daudz drūmos, kā ne pārāk sakarīgos. Jums taču ir savas dzīves, savi stāsti, savas problēmas. Priekš kam jums lasīt un sekot līdzi manai dzīvei? Es dzīvoju pavisam otrā pasaules malā, zaļajā zonā, starp savējiem. Tad.. kāpēc? (Uz pretjautājumu neatbildēšu.) Šķiet, ka man ir zināma vienīgi platinum aptuvenā atbilde.

Diplomātiskās attiecības
Ik pa laikam ziņās var lasīt, ka, kādai valstij izraidot citas valsts diplomātu, seko pretreakcija – otrā valsts arī izraida kādu pirmās valsts diplomātu. Nekas, ka viņš nemaz nav vainīgs. Atriebība ir salda.
Ja es tāpat vien izmestu no draugiem visus, cik daudzi no tiem izmestu mani?
(Ja nebūtu lasījuši šo pukstu. Tas nenozīmē, ka es to darīšu. Es tikai domāju. klukucisir prom. Kādam jābūt. Vispār jau diez vai daudzi šo lasīs. Tā apjoms tālu pārsniedz Cibas vidējo statistisko.)

(Subj. no platinum)