ko tu šitādā laikā velc mugurā?! visjēdzīgākais šobrīd ir mans baltais mētelis (15€, new yorker), bet nu balts nu

citās ziņās beidzot atkal esmu gandrīz pēc cilvēka. vakar pamodos nogulējusi kaklu vecās traumas vietā - 9.klasē atmuguriski kūleni metot palika 'šķībs kakls' kā rentgena diagnozei ierakstīja ķirurgs, biju 3 dienas slimnīcā, ik pa laikam gribētos normāli aiziet pie kārtīga ārsta un saprast cik tur slikti ir. vakar smērējos ar diclac, divas reizes biju dušā un atlaida

un vispār tieši šobrīd ir priecīgi - vakar draudzene uztaisīja ilgos nadziņus un Cosmo, izlasīju Ķīmijas stundas, šodien biju dušā, uzliku mazgāt vilnas bītleni (kur var nopirkt mazgājamo vilnai ar lanolīnu? Drogās nav), paēdu brokastis, nomazgāju traukus un pat ar visu veļas izkāršanu un matu žāvēšanu darbā būšu laicīgi

Vakardienas pozitīvais pārsteigums bija kāds jauns vīrietis, kas palaida mani tramvajā apsēsties. Jo man bija divas smagas somas (mana un Lauvas). Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kāpjot transportā, es drīzāk gaidu, kad mani atkal nolamās vai piesiesies visa brauciena garumā, liks celties no sēdvietas, kāps uz kājas vai vienkārši kautiņa laikā uzkritīs virsū.
Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.

Cilvēkiem iesaka atteikties no pārvietošanās

ko nozīmē "sist dirsu pret zemi"?

šodiena bija laba, rīta pusē izdarīju padaudz svarīgu sīkumu. un tad kad bibliotēkas lasītavā nīku gaidot kad iesim vijolēt, piezvanīja no servisa, ka mašīna vaļā, bet iedarbināt nevar, jo.. nav īstā atslēga

tā bija ņemtne uz stundu, adrenalīns un izmisums un daudz atkārtotu telefona sarunu ar visādiem vīriešiem un beigās jau viss beidzās labi - aizveda vīrs viņiem otru atslēgu lai var sākt kaut ko darīt, uzzīmējās nepareizo atslēgu īpašnieks ar manējām, paspējām izvijolēt un gāja labi un man bija līdzi Vārtsargs un jūra, kas ir brīnišķīga, brīnišķīga grāmata, bet mājās nākot lija lietus, niknajam pundurim sāpēja kājas, es esmu šodien nostaigājusi 6,2 km, rīt jāceļas lai agri izietu no mājām un vēlu būtu atpakaļ un es esmu kā šņuk šņuk nabadziņš no Evijas Vēberes dziesmas, tikai man vēl jāpalasa priekšā kaut kāds nonsenss

nopūta, žesc

samaksāju sodu par stāvvietu (pusi man piedeva), vienu pasūtījumu pārliku uz pakomātu un saņēmos beidzot izpētīt kas man tur e-pastā ir par tām octām. atradu, protams, arī savu 'palīdzība uz ceļa' polisi, kuru otrdien, kad mašīna izbeidzās uz Lubānas ielas, nevarēju atrast. tos divus simtus skaidrs, ka man neatgriezīs, jo evakuatori laikam ne tikai izģērbj plikus un nabagus, bet arī kvītis nedod, bet vismaz izprintēšu lai stāv mašīnā arī tā sirdsmieram un citai reizei. tagad drusku jāpalasa vai jāpaguļ, jo rumpis domā, ka mani tūlīt ēdīs zobenzobu tīģeri un spēka piezvanīt servisam ar cik? kas? un vai vispār šobrīd nav

šodien esmu nogājusi 1,6 km un nobraukusi 235!! turklāt viena pati un lielu daļu pa A9 un A7!!

Brewdog - scam vai nē? Vai kurā brīdī tas kļuva par scamu, vai kāda ir scama definīcija?

https://www.bbc.com/news/articles/cn4ggqgyk51o

Varbūt kādam ir jau pieredze un gatavs saglabājies plāns?
Kā to aptuveni 30 pusmūža cilvēkiem padarīt iespējami aizraujošu.
Es nelietoju spotifaju, bet varbūt tur var atrast jau gatavas Paula un piecdesmito gadu populāro dziesmu listes dejām?
(Doma par onkuli ar sintezatoru mani kaut kā nesajūsmina.)
Interesanti viktorīnas jautājumi par jubilāri, uz kuriem būtu aizraujoši atbildēt, un nestulbas aktivitātes kartupeļu un karbonāžu nokratīšanai dziļāk vēderā arī velkomēti.
Nekad neesmu vadījusi nevienu apaļu ballīti.
Un vēl es nezinu, kur maketē un drukā ielūgumus (daudz nevajag, nu desmit varbūt, bet ar savu tekstu).

vēl konstatēju, ka tulkojumā esmu ierakstījusi nevis "slavenos varoņus", bet "slavenos varņus"

A7 pie stūres man nepatika, lai gan darba dienas vidus bija tīri o.k. un pilnīgi frontāli tur, kur 90 man pretī brauca tikai trīsreiz. Final Destination mirklis bija braukt aiz veca merša kravenieka ar pilnu kuzavu malkas, minūtes desmit izturēju līdz apdzinu. tabors uzvedās jēdzīgi un viss bija normāli, pa mazpilsētu braukt vispār kā divus pirkstus apčurāt

tagad tik jāaizbrauc pēc ēdamā lai jaunā paaudze nenomirī badā kamēr es ar māti pie ārstiem un uz darbu un cerams uz kino

grāvis, kas vispār ir upīte senākos plānos pirms zemi dabūja zemnieks, ļoti pilns, bet vēl nepludo, straume gan riktīgi kustina kārklus un vītolu, kaimiņu zivju dīķis pilngs gandrīz līdz pašai augšai

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

meitenes, Forumā Deivids Bovijs uz lielā ekrāna uzkasītiem matiem un zeķbiksēs!!! iespējams citur arī

https://www.forumcinemas.lv/event/304714/title/labirints_1986/?dt=14.03.2026

tagad drusku jātur īkšķi lai māti pēc procedūras varu sūtīt mājās ar autobusu un iet šitā svinēt draudzenes jubileju :D <3