Dzīve taču ir jocīga un no dažādām pusēm redzama, bet tāpēc (gluži kā meitenes) ne labāk saprotama.

Es atceros, ka pirms dažiem gadiem biju slims un gulēju gultā (laikam vienkārši saaukstējies) un man atnesa tēju ar citronu. Un es lēnām izsūcu tēju un atklājās, ka citrona šķēlē ir pamatīgs kauliņš. Es biju garlaikots un nodomāju, «Kāpēc gan ne?» Piecēlos, pagaidīju līdz beigs reibt galva, piegāju pie loga, randomā izvēlējos kādu puķpodiņu, izurbināju caurumiņu, iemetu citrona kauliņu / sēkliņu un aizmirsu. Pēc tam, pēc laba laika, kad tur kaut kādas divas lapiņas izspraucās, es atcerējos, ko izdarīju.

Tagad citronkoks ir gandrīz garāks par mani un to pārvietot nav bauda.

Varbūt kādreiz, kad vasaras būs vēl karstākas un ziemas vēl siltākas, es to izstādīšu dārzā. Varbūt kādreiz zem tā būs ēna ne tikai manam kaķim. Varbūt kādreiz tā zieds tiks piesprausts pie mana bērna kāzu tērpa. Varbūt kādreiz tas būs viss, ko es būšu atstājis šai pasaulei. Varbūt tā arī ir dzīves jēga? Nevis es, bet citi. «A man has made at least a start on discovering the meaning of human life when he plants shade trees under which he knows full well he will never sit.» — D. Elton Trueblood. Man taču patīk [reizēm] priecināt citus. Lai gan.. bezjēdzīgi. Varbūt es vienkārši gribu, lai mani ievēro, neaizmirst.. Vai mani ievēro, neaizmirst..?

Btw, varbūt arī ievēro. Kad kaut kas nepatīk.
Tā kā esmu riteņbraucējs, tad pārējiem paliek kādi 80-90% no ceļa. Izrādās, ka vēl ir par maz. Vakar, nobraucot no Krimuldas un uzgriežoties uz Raganas - Turaidas šosejas (divi ceļi pievienojas šosejai - katrs savā pusē), man pretī trāpījās kāda blondīne pie stūres. (Mums abiem sanāk uz vienu pusi - man pa labi, viņai pa kreisi jāgriežas). Sou, tā kā man, lai tiktu uz šosejas, ir jānoripo pa diezgan stāvu kalniņu, tad es tā labi ieskrējos un pa ideālu trajektoriju trāpīju uz man vaidzīgā ceļa, pat ne metru neatraujoties no asfalta malas. Tieši tajā brīdī arī viņa ar savu hvz-kādu-bet-baltu-mašīnu uzgriezās uz ceļa. Pamatīgi uzgāzēja, bet laikam nevarēja atrast nākošo ātrumu un es, vienkārši ripodams, nokļuvu tieši blakus mašīnai. Tagad viņai vienk vaidzēja uzņemt ātrumu un aizbraukt. Bet šī sāk skatīties, kur ta tas idiņš tur aizmugurē palika. Kamēr viņa skatās, arī nejauši (un stulbi) nedaudz pagriež stūri pa labi (tas cilvēka ķermenim ir raksturīgi). Es pārstāju mīties un nedaudz atpalieku. Par laimi. Jo viņa tieši man priekšā tā arī turpina virzīties uz ceļa malu un patiešām pat nobrauc no asfalta. Ja es tomēr būtu palicis blakus, tad ar prieku (nejauši) saskrāpētu mašīnu. Tomēr saņēmās un pagrieza stūri uz otru pusi arī. Es parādīju, ko par viņu domāju (īpašības vārds). Viņa to spogulī redzēja un ar žestu atbildēja (darbības vārds). Fui, cik rupji! Tā mēs vēlreiz apmainījāmies laipnībām. Viņai blakus, starp citu, sēdēja vecis. Es būtu priecājies, ja viņa izdomātu apstāties un pateikt, ko par mani domā. Jo es atbildētu. Par pieklājību, par drošu braukšanu un labās rokas likumu!