Jau sen gribēju jaunu siltumnīcu, kurā varētu izstiepties un neatsist galvu pret kaut ko, kā arī tādu, kurā tomāti vasaras beigās neizveidotu mūžamežu, jo augstāk vairs nav vietas augšanai. Vairs neatceros, kā un kur, taču kaut kā nosēdos pie domas, ka būtu tīri čoini uzbūvēt ģeodēziskā kupola siltumnīcu, jo tai ir daudz labu īpašību, piemēram:

• vienmērīgs apgaismojums, nav ēnu no stūriem kā parasti,
• optimālāka platības izmantošana, nav tālo stūru, kur netiek klāt,
• vienmērīgāka temperatūra, jo gaiss pats cirkulē, gar malām ceļoties augšup, centrā grimstot lejup,
• augstums, līdz ar to arī kopējais tilpums, līdz ar to arī mazākas temperatūras svārstības,
• labāka noturība pret vējiem (man tur daudz pūš),
• izaicinājums.

Nu, un, protams, tā izskatās interesantāk par parastu standarta kastīti, jo vecā siltumnīca šobrīd jau ir ieaugusi starp ābelēm un bumbieri, tur maz saules tiek klāt, tāpēc jaunā būtu jāceļ klajākā vietā, bet tā savukārt ir arī labāk redzama no visām publiskajām pusēm. Kad dažas nedēļas iepriekš jau biju iezīmējis vietu, kur tā būs, kaimiņiene esot nodomājusi: "es jau nu gan tādā vietā siltumnīcu neliktu", jo nebūtu smuki plāna vidū prastu siltumnīcu, tad tagad atzīst, ka šāda no malas izskatās ļoti labi un viņa arī tādu tagad gribētu.

Architect Buckminster Fuller invented the geodesic dome. The American Institute of Architects calls it “the strongest, lightest and most efficient means of enclosing space known to man.”

Tā nu tapa ikosahedrons. Kupols ir ļoti stingrs. Tas bija diezgan šaubīgs līdz pašām beigām, taču, ieliekot vietā pēdējo elementu, viss sastinga. Tam visas malas ir griesti un sienas reizē. Tas ir efektīvs.

Es to pārklāju ar plēvi. Tā ir profesionālā – UV stabilizēta, EVA – paredzēta desmit sezonām (pieciem gadiem). Kaut kādu mirkli bija doma par polikarbonātu, taču tas, pirmkārt, būtu par kādiem trim, četriem simtiem dārgāk, un, otrkārt, iespējams, vairs nebūtu legāli, netiktu cauri MK noteikumiem. Plēve ir izturīga, grūti plēšama un tai bija jāievēro, ka ir iekšpuse un ārpuse – droši vien kāds īpašs pārklājums. Biju domājis, ka tā būs dzidrāka, būs kā parasta plēve, taču tā ir diezgan balta, nav gluži caurspīdīga. Tas gan netraucē gaismai, iekšā ir ļoti gaišs, tā plēve šķiet tāda kā kristāliska un vienmērīgi izkliedē gaismu. Turklāt arī labums – neko daudz nevar redzēt, ka es tur rosos un ko audzēju, ha.

Plānošanai un visu detaļu garumu noteikšanai izmantoju Acidome.ru ģeodēzisko kupolu kalkulatoru.

Izmēram pēc MK noteikumiem jābūt zem 25 m², un pēc tam precīzo izmēru pieskaņoju tirdzniecībā pieejamajiem kokmateriālu garumiem, lai pēc iespējas samazinātu lieko atgriezumu daudzumu, līdz ar to finalizējos pie 2,68 metru rādiusa. Tai ir trīs lūkas (biju domājis divas, bet tad nospriedu, ka kad jau, tad jau – ja nu vajadzēs, tad vēlāk vēl vienu noteikti neielikšu, bet, ja nevajadzēs, tad var vienkārši neizmantot) un horizontāli divdaļīgas durvis, no kurām augšpusi arī var izmantot kā lūku. Durvis un apakšdaļas pacēlums (60 cm) ir mans domu lidojums, pārējo info par daudzumiem un izmēriem var izķīķerēt no kā kalkulatora. Augstums centrā ir aptuveni 3,3 metri. Durvju izmērs tika pieskaņots ķerras platumam, lai var iebraukt, ja vajag.

Kopējās izmaksas es precīzi nezinu, bet lēšu uz apmēram 11-12 EUR/m². Kopumā skrūvējamais darbs bija uz kādām trim dienām, sākot ap astoņiem un beidzot ap desmitiem. Pirms tam, protams, vēl kāds laiks tika pavadīts to visu sazāģējot, sagatavojot un apstrādājot. Kopā ir apmēram 120 koka detaļu (neskaitot tikpat daudz līstu), kā arī tika iztērētas kādas 1200-1300 skrūves. Tāds normāls konstruktors..

Plēvi lielākoties liku viens, izmantojot divas kāpnes (iekšā un ārā, lai var ātri tikt klāt) un četras spailes, lai vajadzīgajās vietās to pieturētu un varētu nostiept. Tas tika darīts ļoti vējainā dienā, tāpēc bija diezgan šausmīgi, taču brīvdienas ir tad, kad ir brīvdienas. Lai gan plēvi nopirku ar lielu rezervi (+30 m²), beigās tāpat iztērēju visu, un to atgriezumu nemaz nebija pārāk daudz. Bet nu taisnstūri uz trijstūriem likt nav arī nemaz tik elementāri, ja. Korpusu lielākoties salikt palīdzēja kopijs, to viens nevarētu, pārāk smagi un nestabili vienam.

Ja otrreiz taisītu, šo to darītu citādāk. Droši vien plastmasas caurules vietā, kas izmantota savienojumos, būtu labāk izmantot metāla cauruli, bet tad arī – kur to dabūt tik lielā izmērā, kā sagriezt 40 gabalos.. Šie savienojumi ir ļoti vienkārši – aukstā ūdens plastmasas caurule, kura pievilkta pie koka ar metāla lenti. Plastmasa ir krietni bieza, bet tik un tā plastmasa.
Arī apakšējās daļas pacēlums uz trijsūriem, iespējams, nebija spoža ideja – to virsotnes nav virs savas apakšmalas, līdz ar to tur nekas nav gluds un vienkāršs, bet nu trijstūris toties ir trijstūris – izturīgākā dabā esošā figūra, to man ir daudz. Turklāt labāk iekļaujas dizainā, ka ir tikai trijstūri.
Un lūku nekad nevar būt par maz, varēja būt visas piecas, reizēm noderētu tik dažādā klimatā.
Plēvi šur tur nav izdevies ideāli nospriegot. Un vēl daži sīkumi.
Kā arī pati būvēšanas secība – vispirms tapa durvis, pēc tam kupols ar durvīm paredzētu caurumu un tad kupolā tika iestiprinātas durvis. Precīzāk būtu bijis uzbūvēt pilnu kupolu, pēc tam tajā uztaisīt caurumu durvīm un tās ielikt vietā.

Viendien kāds garāmbraucējs piestāja apskatīties klātienē un parunāties – viņi ar sievu arī tādu gribot uzbūvēt, tad nu parādīju, pastāstīju. Tā kā drusku lepojos, ka esmu kā piemērs, heh. No otras puses vienlaikus ceru, ka tādas ekskursijas nebūs regulāras, hh. Kaimiņiene jau teica, ka vismaz vienreiz redzējusi tūristus uz ielas apstājamies, lai nofotografētu. :/

Jocīgā lieta ir tāda, ka, pa iekšu darbojoties, ik pa laikam kārtīgi jāapskatās apkārt un mirkli jāpadomā, lai noorientētos, kāds ir mans stāvoklis pret pasauli, kur īsti ir dienvidi, uz kurieni viss tieksies, jo plēve ir maztransparenta, apkārtni īsti neredz, un laukums ir apaļš.