Lai nokļūtu ASV, mums jālido caur Turciju. Divarpus stundas pēc izlidošanas no Rīgas bijām Stambulā. Man gan ir minimāla ceļojumu pieredze, taču Turkish Airlines bija tīri OK, dabūjām vakariņas ("chicken or pasta?"), gandrīz noskatījos filmu, pietrūka laika.

Lidostā kādu brīdi gaidījām transfēru uz viesnīcu nakšņošanai. Viesnīca mums tika laba - ar četrarpus zvaigznēm. Kad sadalījām un ieņēmām numuriņus (man iekrita ar Juri un Gļebu), aizņēmu dušu un pēc tam Gļebs saka, ka kaut kas taisās kaut kur iet pastaigā uz kādu nebūt tiltu. Kad nobraucu lejā uz pirmo stāvu, satiku Ausmu, kas teica, ka viņi tikko aizgājuši, vēl varu noķert, taču lai noteikti nekur neeju viens. Paskrēju, noķēru, gājām. Tie bija Salvis, Laura, Jānis un Daumants.

Biju nospriedis, ka TAS tilts ir kaut kur tuvu un drīz būsim atpakaļ, jo nepaspēju neko pateikt istabas biedriem un vispār tāpat jau ir pusstunda līdz pusnaktij. Pamazām atklājās, ka mērķis ir "jūra un piedzīvojumi" 6.4 km attālumā. Taisnas līnijas attālumā. Pamazām nāk apjausma, kādos piedzīvojumos esmu iesaistījies - pārgājiens nakts vidū pa padsmit miljonu pilsētu. Tā drīkst? Tas maz ir droši un prātīgi? Mēs gājām pa mazām, līkumotām ieliņām aptuveni zināmā virzienā, reizēm nonākot strupceļā. Izstāties nevarēju, jo viens atpakaļ neaizietu. Izgājām cauri visam tirgum - "Grand bazaar", 1489.g. - neko nenopirkuši, jo neviens tirgotājs nepiesējās, tur neviena nebija, tukšs. Tā ir liela teritorija, šķiet, ka vairāki hektāri. Redzējām daudzas mošejas. Ilgi kāpām lejup pa stāvajām ielām, saprotot, ka pēc tam būs jākāpj arī augšup. Atradām Sofijas katedrāli ar strūklakām, tur bija smuki. Galu galā pēc vairākiem piegājieniem ("re, kaijas, esam tuvu!", "jūtat svaigāku gaisu?") atradām jūru vai tomēr upi, vai kanālu, kura otrā pusē redzams cits kontinents - Stambula atrodas abās pasaules daļās. Sēdējām Eiropas malā, skatoties uz Āziju, un grauzām šokolādes bagetes.

Līdz tālumā redzamajam tiltam, pār kuru varētu aiziet līdz Āzijai, nolēmām neiet, jo tas viss bez vakariņām, dziļa nakts un tā. Četros no rīta bijām atpakaļ viesnīcā, nostaigājuši kādus 20 km. Viss beidzās labi! Istabas biedrus nemodināju, palūdzu otru ieejas karti.

Stambulas vecpilsēta nav īpaša un iespaidīga, tā ir diezgan parasta. Ieliņas ir šauras un līkumainas, taču mājas nav senas un noteikti apskatāmas. Cilvēku ielās bija maz vai nemaz, taču daudzviet bija daži, kas vienkārši sēdēja pie kafejnīcām, pie veikaliem un neko nedarīja. Nakts vidū. Daudz klaiņojošu suņu. Daudz Turcijas karogu. Policijas bruņumašīna. Tā mēs izmantojām 100 eiro viesnīcu, to neizmantojot.