svētdien, kad ārā dienas vidū tumsa, drēgnums un lietus, es gluži kā Polianna pie sevis domāju: paldies, ka man jau otro dienu ir apkure. Paldies, ka ir Rīgas Siltums, elektrība, pārtikas un apģērbu ražotāji, jo, iedomājoties, ka ŠĀDĀ laikā būtu jādzīvo alā vai zaru slietenī un jācer uz veiksmīgām medībām, lai paēstu un noplēstu kādam pūkainu ādu, ko uzvilkt sev mugurā...
Secināju, ka fantāzija man laba, bet civilizācijas labumi - nenovērtējami.