Mjā.. vakardienas intervija.. 37 minūtes. Nu, nezinu, vai es biju Evansa īstā izvēle. Tomēr bija interesanti un tā, kā viņš teica - šo to jaunu par sevi es arī uzzināju. Un par viņu arī - kā viņu sauca skolā, ka drīz būs "Sexy baby you drive me crazy" pēcnācējs (!!), ka viņš bieži ielūkojas manā žūrnālā (sākumā diezgan savtīgs iemesls, bet tagad jau interesanti). Par mūsu nikiem. Pieminēju divreiz zhuz/rikella un spilvens, un LJ vispār. Uzzināju, ka mani viņš nosauktu par moderno (vai jauno) intelektuāli :) Un uzzināju, kāda iemesla dēļ tieši es. Pirms intervijas, lai sagatavotos, viņš bija racis dziļi. Līdz pat izteicienam par ziemu, aukstumu un meitenēm, kuru ļoti pārprata. Lai gan antikrists bija tuvāk.
Viņš man jautāja arī par manas dzīves lielāko piedzīvojumu. Es ilgi neko nevarēju atcerēties, un, kad jau gandrīz bija, sekoja nākošais jautājums. Tomēr tagad es laikam varu atbildēt. Lielākais piedzīvojums manā uztverē ir nozīmīgākais piedzīvotais. Nu, lūk.

Senāko laiku vēsture. Vidusskola.
Manai labākajai draudzenei piemita tāds niķis nerunāt ar kādu, ar ko sastrīdējusies, kaut ko nodarījis viņai vai citos līdzīgos gadījumos. Arī ar mani vairākas reizes. Nu, lūk.
Kādu rītu es ierodos skolā un izrādās, ka viņa ar mani vairs nesarunājas. Es šoreiz biju pilnīgi pārliecināts, ka neko nosodāmu nebiju izdarījis un tāpēc pat nemēģināju salabt (bez iemesla). Turklāt man beidzot bija apnikuši šie gājieni.
Kādus septiņus, astoņus mēnešus vēlāk. Vidusskola.
Mēs vēl joprojām nesarunājamies. (Klasesbiedri, ja kas.) Droši vien - nemaz. Tomēr pēc dažām dienām viņai paliks 18 gadu. Arī viņai tas laikam bija apnicis. Un ko tad vēl var teikt par mums abiem loti labu draudzeni, kura tā dēļ bija starp divām frontēm? Viņai tas bija vairāk kā piegriezies. Tāpēc viņa mums abiem (neatkarīgi) iestāstīja, ka otrs ir atzinis savu vainu nu tagad viss ir oki-doki. Apmēram tā. To mēs uzzinājām pēc laba laika, un, protams, neviens neatcerējās, kāpēc tas sākās. Nu un arī es tiku ielūgts uz viņas dzimšanas dienas svinībām.
Man jau pirms tam pret viņu bija īpašas jūtas, tomēr tās kaut kā šo mēnešu, pašcieņas, vasaras brīvlaika un citu notikumu dēļ pabalēja.
Dažas dienas vēlāk. Restorāns.
Nu, jā, svinības bija restorānā. Kādi 10+ cilvēki. Meitenes nospiedošā vairākumā. Klasesbiedrenes. Mēs klasē bijām tik' trīs zēni un ielūdza 66% no tiem.
Gāja tīri jauki. Beigās visi bija kaut kā pazuduši (laikam uz balkona) un visā zālē bijām tikai mēs abi. tad arī notika tas nozīmīgākais piedzīvotais. Mēs abi stāvējām un mums bija pavisam īsa nenozīmīga saruna. Tēmu vairs neatceros. Varbūt par tagadni un nākotni. Tad mēs mirkli vienkārši lūkojāmies viens otram acīs. Viņa bija tuvu man un es jutu, cik viņa ir karsta (hot chick? ne jau tā :) ). Šķiet, ka tajā bridī es viņā no sirds iemīlējos. (Viņai gan no tā nekas daudz nemainījās, mēs bijām labi draugi.)
Protams, savu lomu nospēlēja apgaismojums, vēlais vakars, kamīns un vīns, ar kuru viņa mani pirms pusstundas apreibināja. :)