Piektdienas vakarā pārrados mājās, netipiski sev (parasti es labi izvairos, bet tagad es neesmu tas es) devos apsveicināties ar māsas draugiem un draudzenēm, kuri bija sarīkojuši pasēdēšanu, un tad veselu mūžību (nu, labi – kādu labu pusstundu) pavadīju, cenšoties nomainīt procesora ventilatoru (vecais apstājās). Bāc! Ar katru gadu (šis ir jau trešais ventilators) tas kļūst arvien grūtāk. Tam patiešām vajag spēku! Un ir bail kaut ko salauzt, jau tā iebakstīju ar skrūvjgriezi mātesplatē. Turklāt es jau nebūtu es, ja nebūtu noķēpājies arī ar termopastu, līdz ar to iegūstot sudrabainas rokas, hihi.

Sestdienas pēcpusdienā Siguldā ieradās CopyLeft un murcielago, lai laicīgi būtu gatavi svētdienas sacensībām. Viņi apmetās manā dārzā. Telti stutēja augšā, protams, pilnīgā tumsā, hihi. Pirms tam mēs pariteņojām ap Siguldu, viņus interesēja rītdienas maršruts. Kaut ko mēs arī atradām, lai gan pareizās kartes, protams, nevienam nebija. Toties es tiku pie jauna braucamā apļa. Izvadāju viņus pa kalniem un lejām, kā jau viņi vēlējās. Parādīju dažus skaistus skatus, šis tas tika iemūžināts.

Svētdien no paša rīta tika savesti kārtībā riteņi, lai varētu kā nākas piedalīties sacensībās – Vienības velobraucienā. Ap pusvienpadsmitiem devāmies pēc numuriem, man tika 236. (nedaudz negodīgi, vajadzēja 68., jo tā es toreiz finišēju), bet Kopijam ar Murcu 2000-kurie, taču mēs piedalījāmies dažādās disciplīnās, tāpēc tā – viņi MTB, es – tautas klasē. Pirms viņu starta nedaudz pabraukājām apkārt, iesildījāmies, Kopijs brīdināja, lai neieskrien kādas mašīnas durvīs, es tajā pašā brīdī gandrīz ieskrēju gandrīz stāvošā riteņbraucējā. Viņi startēja, man nebija ko darīt, padīdījos apkārt.

Kad beidzot tiku savā starta koridorā, tad tikai tā īsti sapratu, kur esmu noticis – ļoti tuvu sākumam (pagājušajā gadā man startā priekšā bija kādi 600 cilvēki, tagad labi ja ceturtdaļa no tiem), kas neapšaubāmi ir patīkami. Ā, pavisam kopā piedalījās vairāk kā 1700 braucēju.

Starts bija normāls un samērā ātrs, ne tāds kā pagājušajā gadā, šoreiz visi samērā ātri izretojās. Jau līdz šosejai daudziem biju ticis garām. Pa ceļam ievēroju diezgan daudzus, kas bija apstājušies visticamāk pārsistu riepu dēļ, man paveicās. Kad tiku līdz šosejai, ieraudzīju, ka kādu gabalu priekšā ir pirmā grupa, kas šoreiz ir daauudz tuvāk kā toreiz. Braucām ātri, noķērām šos. Sajūta jau nu bija patiešām forša – skaņa no tik daudzām riepām ir iespaidīga, visa šoseja mūsu, ātrums – ap 45-55 km/h (es viens nekad tā nevaru!), skats, kad priekšā ir vien daži riteņbraucēji (vienubrīd biju kāds sestais no visiem), bet aiz muguras.. gals nav saskatāms visiem, kas aiz muguras. Patiešām iespaidīgi. Un, protams, maz vietas un pirksti uz bremzēm visu laiku.

Murjāņos ir vairāki kalniņi uz augšu un leju, es centos turēties līdzi (ātrums ap 60), taču nedaudz sāku pagurt. Tomēr tik un tā vēl turējos pirmajā grupā. Taču tad pašā grupas vidū kādam gadījās nokrist (redzēju tikai vienu stāvošu, lai gan vairāki viņu vēl aizķēra, kas notika aiz muguras, nezinu), es izrādījos pietiekami veikls, lai tajā visā neiesaistītos, taču no ritma tomēr izsita.

No Raganas līdz Turaidai gāja grūti, jo daļu nācās braukt vienam, spēka vairs nebija, vējš gan bija. Dažus apdzinu, vairāki mani apdzina. Augšā uz Siguldu braucu kaut kādā grupā, es pat nezinu, no kādas klases viņi bija, taču visi brauca lēnām un ar mokām – bija grūti. Pat tik, ka pie beigām sāku redzēt violetus aplīšus, hihi. Nu, pēc pusstundas jau viss bija normāli.

Satiku Copy ar Murcu, apmainījāmies iespaidiem (cerams, ka tos viņi atzīmēs savos žūrnālos) un tā. Paēdām, padzērām, devāmies uz mājām pārģērbties un, kā izrādījās, viņi devās prom, taču es tomēr devos uz apbalvošanu. Ja neskaita "dīdžeju", nekā tādā atzīmējama nebija. Ā, vairākas balvas pasniedza Siguldas novada mērs Puķītis, kurš arī piedalījās braucienā, taču kaut kur pārsita riepu un izstājās. Kad visiem par to paziņoja (nu, iepazīstinot un tā), tad kāds no dalībniekiem izsaucās, lai taču Puķītis beidzot salabo tās ielas, tad arī nepārsitīs riepas, hihi. Tā, neapšaubāmi, ir patiesība, taču viņš sāka taisnoties politiķu stilā un neko sakarīgu par to tā arī nepateica.

Rezultātu uzzināšu drīz, bet tas šoreiz nav tik svarīgs – šoreiz es labāk nebūtu varējis (domāju, ka esmu ap 50-to vietu), un, ja arī būtu, tad tikai par 1-2 vietām, spēka nebija, visu nedēļu ta' noslimoju. M! Nupat ievēroju, ka man pēkšņi pazudušas iesnas. Un vispār – bija jauki, bija vērts.