Kārtējo reizi ir pienākusi reize (kas atkārtojas ik pēc diviem mēnešiem), kad nav īsti ko rakstīt, taču, tā kā es negribu, lai par mani aizmirst, tad vismaz citēju citus. Jo man patika šīs domas. Sameklētas draugu un draugu draugu lapās vai kur citur. Varētu jau samest te linkus, taču es šaubos, vai tie kādu ieinteresētu un liktu lasīt. Tie, kas šo redz pirmoreiz – nebīstieties! :) Tas nav nekas slikts. Es vienkārši gribu, lai tās teksta rindiņas, kas man iepatikušās lasot svešus žūrnālus, taptu zināmas arī citiem. Kas lasa svešu žūrnālu (manu). (Piedodiet, nenoturējos un izlaboju gramatikas kļūdas.)
judith @2.10.2004 2:00p
(..) Un vispār... Man šķiet, ka cilvēku pasaulē ir mazliet nepareiza sistēma. Lielākā daļa cilvēku uzķeras, pieprasa un piedāvā tikai un vienīgi ārišķīgo. Maz ir tādu, kurus interesē cita cilvēka domas, uzskati un principi. Bet es jau nevienu nevainoju, visi dara, kā ērtāk. Priekš kam visu sarežģīt, jo iepatikties kādam ar savu viedokli par aktuālo kino, politikā vai velns-viņ-sazin-kādā-jomā, ir daudz grūtāk, kā ar īsiem svārkiem vai apspīlētām biksēm. Es nenoliedzu fizisko skaistumu, pasarg' Dies! Es gluži vienkārši domāju, ka tas nedrīkstētu būt galvenais. Es jau apjēdzu, ka mūsu pasaulē, kur laiks ir nauda, vieglāk un ātrāk ir labi izskatīties, nekā domāt un spriest pašiem, nepārtraukti izglītojoties. Kā nekā plāna grāmata paņem daudz vairāk laika, kā kosmētikas uzlikšana uz sejas. (..)
(..) /un ja tas būtu manās rokās, katra meitene zinātu, kā apskatīties uz sevi un redzēt Venēru. Krūšu implanti? Anoreksija? Kam tas ir vajadzīgs, ja tu vari sevi redzēt un zināt, ka esi dieviete.
(..) Es rakstīšu vēstules, lai izstāstiitu, kā
es iemainīju savu telefona numuru
pret bezmaksas dzērienu un kā
debesis ir atvērtas un gatavas
NLO. Neviens šeit nezina, ko es domāju,
kad saku, ka es neesmu pārliecināta, ka es eksistēju,
un varbūt tu arī nezini,
bet vismaz tu zini, kā ir,
kad gribas
izzust. (..)
Es gribu nākt mājās, cikos vien ienāk prātā un gribu, lai mani tur gaida. Un nevis zvana un jautā "cikos būsi", bet, kad atnāku, tad saka "es tevi gaidīju".
Man gribas, lai man pajautā, kā iet. Tāpat es neko būtisku neteikšu, bet vienalga gribas, lai pajautā.
Gribas, lai visādi žaņveidīgie un arčiņveidīgie aicina ciemos. Tas jau nekas, ka nebraukšu, bet man gribas, lai aicina.
Nu man gribas, lai man piedāvā. Es atteikšu, bet tas jau nekas. (..)
Pievienojoties masu eiforijai, iekunkstu par dabas parādību vārdā Lietus.
Izgāju uz terases, atgāzu galvu, atvēru acis un muti, lai kārtīgi padzertos.
Svaigums, nevienmērīgas konsistences debesu krāsas, plaukstošo koku un
ievziedu smarža. Fonā mazliet nožēlas, ka neizdarīju šo jau naktī – pamodos,
bet miega valdzinājums bija stiprāks tobrīd.
Izvirtības uz nebēdu.
Gandrīz pēdējais – dikti jauks komentārs no kādas anonīmas personas pirms gandrīz pusotra gada. Tā arī nesapratu, kas to rakstīja. IP čekošana toreiz neko nedeva. Varbūt kāds grib atzīties labprātīgi? :)
Nejauši atradās kāds maitas komentārs, par kuru tagad ar mīīlzonīgu
prieku varu teikt, ka viņam nebija taisnība. Maita kļūdījās! :) (Protams, tas bija pirms gandrīz
gada. Bet es viņu tā arī nepaklausīju.)
Beztēma:
Atjauno "Informācija par sevi", Kioto Protokols ir miris. Oficiāli.Informācijai:
Lai tas stātos spēkā, protokols bija jāratificē noteiktam skaitam valstu, un pēc ASV atteikšanās Krievijas balss kļuva par izšķirošo. Šā gada decembra sākumā Krievija teica nē. Līdz ar to protokols oficiāli ir uzskatāms par mirušu.
Forši! Nu, priecājos ne tik daudz par Maitas kļūdīšanos, kā par to, ka tas tomēr darbojas. Kad padzirdēju, ka Krievija to ratificējusi, neticēju. Tiešām neticēju.
Ā, Maita! Solījums. Pieci gadi, Laacz, labā roka. Solījums! (Es jau tikai atgādinu. Vēl trīsarpus gadi, bet termiņš tā kā sāk spiest.) :) Velns, es vēl tagadiņ atceros to vakaru – Flīģelis, taksofons, kolas pudele lido kanālā, iestādītā nauda, pensionāri.. Starp citu, «8 Mile» vēl neesmu noskatījies.