Es te kaut ko īsti nesaprotu. Vai tas tagad skaitās īpaši stilīgi un čoini, lietot rupjības un jēlības prozas darbos? Nu, “ielas”, “lauķu” u.t.t. valodu, rakstot kādu mūsdienīgu rakstudarbu. Autors tā mēģina piešķirt darbam atraktivitāti? Mūsdienīgumu? Būt tuvāk tautai? Parādīt, ka vienkāršo ļaužu valodu nevajag aizmirst, bet gan ir jālieto? Tā ir 2005. gada Latvijas iedzīvotāja leksikā? Jo viņš to lieto grāmatā, kuru pirks citi, un gan jau lasīs vēl gadiem ilgi. Tur ir vārdi, kurus domās sev tikai reizēm saku, kur nu vēl skaļi citiem.
Es vienkārši šodien palasīju kādu “Kultūras Dienu”.
signe: zini, to var darīt arī..
2005. gada 8. septembris, 7:35 pm, atbildēt