Hmm.. Es arī tā gribētu.
Dažreiz agri vasaras rītos gravā ir tāda migla, it kā visa ieleja būtu pielieta ar putukrējumu. Var redzēt tikai to žilbinošo baltumu un pašas virsotnes pretī esošajiem "kalniem". Kad uzpūš neliels vējiņš, tad tā visa "zupa" :) nolīgojas, sajūta it kā vārītos. :)
(Žēl, tāda attēla man nav.)

Mana istaba atrodas otrajā stāvā, tur zem loga vēl ir zeme kādu gabaliņu, gluži debesīs es nedzīvoju. ;)

Es dzīvoju ceturtajā stāvā pasakas malā, kura aizaug :( Priekšā aizvien lielāki kļūst bērzi un ja pirms 3 gadiem varēja gandrīz visu pļavu pārskatīt, tad tagad tikai daļēji.
Un migla, jā. Atceros, ka viens no maniem pirmajiem poustiem bija par milgu. Tagad jau sēž kaut kur zem atslēgas tāpat kā visi pārējie pirmā mēneša pousti. Tomēr milgai man visvairāk patīk divi brīži - pirmais, kad viņa sāk tikai klāties, kad es redzu, ka viņa slāņojas, tas tiešām kā ar ēdienu, tikai manā gadījumā salīzinājums būtu vienkārši krējums - kad ņem no trauciņa un lej viņu. Tā slāņojas, paliek vairāk un tālumā ir drusku rozīgas debesis, bet viņa zaļo laukumu padara drusku pelēcīgu. Un otrs brīdis ir tad, kad no rīa migla pazūd, kad es redzu, ka saule viņu izskausē, vēl pat brīdi pirms tam - atkal jau rozā debesis un mākoņi. To mans tētis nobildēja tā: http://www.photosight.ru/photo.php?photoid=287846&ref=author
Un vispār, mani sajūsmina vieta, kur es dzīvoju :) Pēdējā skaistākā bilde, kas bildēta man ir Ziemasstvēkos. Drusku par tumšu, bet krāsas fantastiskas. Vēlāk, kad būšu mājās, iemetīšu linku :)

Ļoti jauki.
Paldies! :)