«Meitenei nedrīkst zēnam zvanīt pirmajam.» Tā man reiz kādā sarunā teica labākā draudzene. Vēl tagad atceros, ka mēs gājām mājās no skolas, bija jauka, saulaina diena un viņa gāja man kreisajā pusē. Ko viņa ar to īsti gribēja pateikt, es vēl līdz šai baltai dienai neesmu sapratis. Varbūt viņu tobrīd bija ķērusi tā pati vārdu kārtības jaukšanas kaite, ko pzrk. Varbūt viņa vienkārši pārteicās. Varbūt pat nepamanīja. Varbūt viņa to tieši tā arī bija domājusi. «Meitenei nedrīkst zēnam zvanīt pirmajam.» Es viņā biju pārāk iemīlējies, lai pārjautātu.
Bet šo teikumu, nedaudz pamainot vārdu secību un pieliekot vai noņemot kādu galotni, var saprast vismaz piecos un vairāk atšķirīgos veidos. Meitene nedrīkst pirmā zvanīt zēnam. Pirmais zēns nedrīkst zvanīt meitenei. Meitene nedrīkst zvanīt pirmajam zēnam. Zēns nedrīkst pirmais zvanīt meitenei. Zēns nedrīkst zvanīt pirmajai meitenei. Pirmā meitene nedrīkst zvanīt zēnam.
Taču es jau sešus gadus uzticīgi turos pie šī teiciena oriģinālā varianta. «Meitenei nedrīkst zēnam zvanīt pirmajam.» Interpretējams pēc konkrētā brīža vēlmēm, vajadzībām un ērtībām.
: man arī šitais ir...
2005. gada 8. jūlijs, 1:15 pm, 4 atbildes / atbildēt