Interesanti, vai es esmu vienīgais, kuram ir tāda sajūta, ka dzīve lēnām un parasti iet uz priekšu, tad pēkšņi un negaidīti taisa tīģera lēcienu (à la Eesti), pārspējot savā izpildījumā visas cerības un sapņus, kādi vien bijuši, no putekļiem izveidojot uzrakstu “Sapņiem ir robežas, es tās pārkāpju.”, un, kad piezemējas, tad pārņem sajūta, ka dzīve apstājusies, nekas nenotiek vai pat kāpjas atpakaļ un paliek sliktāk, lai gan patiesībā tā iet uz priekšu tikpat ātri vai lēni kā pašā sākumā? Mana relativitātes teorija.