Interesanti, vai es esmu vienīgais, kuram ir tāda sajūta, ka dzīve lēnām un parasti iet uz priekšu, tad pēkšņi un negaidīti taisa tīģera lēcienu (à la Eesti), pārspējot savā izpildījumā visas cerības un sapņus, kādi vien bijuši, no putekļiem izveidojot uzrakstu “Sapņiem ir robežas, es tās pārkāpju.”, un, kad piezemējas, tad pārņem sajūta, ka dzīve apstājusies, nekas nenotiek vai pat kāpjas atpakaļ un paliek sliktāk, lai gan patiesībā tā iet uz priekšu tikpat ātri vai lēni kā pašā sākumā? Mana relativitātes teorija.
lietuts: Uuuja, tāds pats..
2005. gada 12. jūnijs, 12:25 pm, atbildēt
Uuuja, tāds pats gadījums kā visi citi (((-;
Bet dzīve jau ir tāds viļņveida pasāciens un ir jārēķinās, ka vienbrīd būs lēnāk, vienbrīd ātrāk, bet kamēr tā rit lēnāk, skaties pa malām un ķer izdevību (((-;
Bet dzīve jau ir tāds viļņveida pasāciens un ir jārēķinās, ka vienbrīd būs lēnāk, vienbrīd ātrāk, bet kamēr tā rit lēnāk, skaties pa malām un ķer izdevību (((-;
7 atsauksmes / pievienot vēl
x-ƒ: Tu jau mums esi īpašs..
2005. gada 12. jūnijs, 11:49 am, 1 atbilde / atbildēt
Es nebiju domājis, ka tā stāv uz vietas. Nebūt ne. Taču.. Nu.. Tas ir līdzīgi kā braukt ar mašīnu pa šoseju. Ātri, protams. Un tad iebrauc pilsētā, kur jābrauc ar 50km/h, kas vispār jau ir pierasts ātrums, taču pašā sākumā tas šķiet ļoti lēni, daudz lēnāk, nekā gribētos un it kā arī vajadzētu. Apmēram tā, Sapņotāj. :)