“Latvijā no smēķēšanas mirst 12 cilvēki dienā. Taču smēķētājs iedomājas, ka starp tiem viņa noteikti nebūs.”
(Diena, 8.10.2004.)
Bet gluži loģiski. Vai atceraties, kā reiz izteicās Lennenbergas Emīla mazā māsiņa Līnas zobu sāpju / skorbuļa sakarā? “Nomirsi, tad redzēsi!” Tas mazais špicbuks tieši tā arī teica. Interesanti, ne? Interesanti, ka tā ir taisnība. Interesanti, kāpēc kaut ko sāk darīt tikai tad, kad kaut kas nelāgs jau noticis? Piemēram, sāk attīrīt jumtu no sniega tikai pēc tam, kad daļa tā kādam jau trāpījusi uz galvas. Nu, labi, lāsteka nokrita metru man priekšā peļķē un man trāpīja tikai ūdens, bet iespaids jau paliek.
Visā visumā tik (tik) traki jau nav. Šī bija gara un grūta nedēļa. Man sāp mugura, nāk miegs, gribu kunkstēt. :) Izrādījās, ka man bija jādzīvo pēc GMT laika. Mani izprašņāja, ceru, ka uz labu. Reiz arī galam būtu jābūt labam. Un vispār. Esmu pasācis katru rītu brokastīs un arī mīļu brītiņu ēst auzu pārslas. Tagad gaidu, kad ies labumā. Kad izaugšu liels un stiprs, tad gan jums visiem parādīšu! :)
Es varētu ko labu izdarīt priekš tā vai tās, kas man šodien parādīs vēl brīnišķīgāku džeza / acid jazz ierakstu par Mocean Worker – Right Now. Bet tikai šodien. Patiesībā tikai šajā pusdienā. Vispār tā varētu kļūt par tradīciju – es katru nedēļas nogali publicēju kādu dziesmu, kas man patīk, un otru kā bonusu nosūtu dažiem izredzētajiem uz meilu. :)
Pie reizes – draudzīgs paplikšķinājums pa platinum plecu, ja tā ir taisnība. Ceru, ka visi grib dzīvot.
het: hokay:) esmu..
2005. gada 19. marts, 1:20 pm, atbildēt
esmu universāla:) nu, visu iznjemot metālu smagu un roku:)
paareejais man ganka buus pa praatam:)