Liegi un bez skaņas krītot, baltās dūnas apklāj nosalušo zemi. Tur Otīlijas tante uz sestā stāva balkona dauza savu pēli.</pMan reiz uz brīdi aizmirsās elpot, taču tas bija no aukstuma un pāsteiguma, un tiešām uz brīdi. Interesanti, kāpēc cilvēki tik bieži melo? Nu, piemēram, ja man saka “Sazvanīsimies!”, tad tas pilnīgi noteikti nozīmē, ka nevis man zvanīs, bet gan man būs jāzvana, vai arī nekā nebūs. Citādi vēl nav bijis. Un arī, piemēram, saka, ka kaut kam “atradīs laiku”. To taču tāpat kā miljonus nevar pazaudēt, tad kā gan var atrast laiku, kurš nemaz nav pazaudēts? Un, pat ja atradīs, kā var zināt, ka tas ir īstais? Jo tas taču visu laiku (savu laiku) iet uz priekšu. “Es neļāvu viņiem zagt!” mani cenšas pārliecināt kāds nepazīstams politiķis, tā arī nepaskaidrojot kam, ko, no kā un kā viņam tas izdevies. Varu iedomāties, ka viņš patraucējis kādu kabatzagļu vai dienaszagļu bandu. Es meloju, viņš melo, tā tam būs būt vēl tikai šonedēļ.

Pārmaiņas pēc pagājušajā naktī izdevās aizmigt uzreiz (joprojām noliedzu jebkādu medicīnisku līdzekļu klātbūtni asinīs), taču šorīt es pamodos veselas piecas reizes. Un pat neaizgulējos, jo pēdējā reizē par divām minūtēm apsteidzu modinātāju. Iekabināju tam beidzot un nedzirdēju tā trompeti. Un mani atkal daži cenšas apvainot un aizvainot. Kā, piemēram, sekretārīte Keta. Runa par seksismu ir viņas nākošajā ierakstā, un es tikai gribēju pierādīt viņas divkosību un domu maiņu, atkarībā no izdevīguma.

Starp citu (šo laikam vajadzēja paziņot ātrāk), taču es šonedēļ vairs nelasu komentārus. Tāpēc, ka mani apvaino un aizvaino (nē, es jokojos). Pārmaiņas pēc. Ar tiem es gan jau tikšu galā nedēļas beigās. Taču rakstīt jūs varat, lai arī esmu aizmiedzis acis. :)