Tas ir līdzīgi kā TV reklāmās, kad viss ir pelēkajos toņos, bet viens kaut kas, piemēram, tauriņš, ir savās dabīgajās krāsās. Izceļas, atdzīvina pelēcību.

Dienas par nedēļām pārvēršas, nedēļas – par mēnešiem, un, staigājot pa Rīgas ielām, garām paiet ļoti daudz cilvēku. Dienas laikā tie droši vien ir vairāki simti, nedēļā – četras piecas reizes vairāk, bet mēnesī.. Zēni un meitenes, vīrieši un sievietes, vecīši un vecenītes.. Daži varbūt atkārtojas vienu reizi, daži – vairākas. Daži ievērojamāki par citiem, tomēr nevienas pazīstamas sejas, un ar laiku tie visi tiek aizmirsti, jo Rīgā taču gandrīz miljons.

Līdz kādu dienu, skatoties zem kājām, lai nebristu pa sāli un nenožautos uz ledus, pacel acis un ieraugi viņu (to – Viņu), kas liek apstāties un uz mirkli visu aizmirst, izslēdz troksni un.. Kāpēc ceļi krustojas?

Esmu tik ļoti noguris, ka, aizverot acis uz divām sekundēm, galva neviļus slīgst uz leju. Kaut kas ir nogājis greizi un trūkst. Varbūt man beidzot izdosies izgulēties zārkā. Bet ja nu tas ir tikai tāds mierinošs teiciens, un trešdaļu mūža man ir pienākums pavadīt miegā šajā saulē un nekā citādi..?