Vo, maitas! Nē nu bet patiesi. Man trūkst vārdu. Tas, ko es sākumā atzinu par labu esam un nepievērsu vajadzīgo uzmanību, patiesībā ir rūpīgi izplānota sazvērestība pret mani, iesaistot daudzus cilvēkus.

Kad es mācījos pamatskolā, mēs klasē bijām kādi 20-25 zēni. Pamatskolas beigās mums piešķīra trīs meitenes, taču to visu vairs nespēja glābt, un kopumā mans iespaids par pamatskolu palicis "nu tā, nekā īpaša, ko atcerēties".

Kad es mācījos vidusskolā (no 10.-12. klasei, patiesībā tā bija ģimnāzija), manā klasē bija kādas 20-25 meitenes un trīs zēni. Lūk, par šo laiku man palikušas visjaukākās atmiņas. (Esmu to jau vairākas reizes teicis un rakstījis, un šī nav pēdējā reize.) Un ne jau tikai klases meiteņu dēļ. Skolā es jutos kādam vajadzīgs, Pat skolotājus interesēja, kā man iet, un arī lai es labi mācītos. Un vispār. (Nezinu, kā tas ir Rīgā.) Salīdzinot to tagad ar universitāti, kursabiedriem un pasniedzējiem, te visiem nospļauties, vai es maz dzīvs. Skan nežēlīgi, taču salīdzinot tā tiešām ir. Nu jā, bet atpakaļ pie galvenās tēmas.

Beidzot 12. klasi, daudzas (varētu pat būt, ka puse) no klasesbiedrenēm šādā vai tādā veidā un laikā man novēlēja, lai es nekad nemainītos, vienmēr paliktu tāds pats un tā tālāk. Un..? Tas arī ir, bitīt matos! Tas nebija nekāds novēlējums (vismaz ne tā parastajā nozīmē). Tas bija lāsts!

Spindzeles tādas! Un es jau vairākus gadus esmu nesaprašanā, kāpēc viss notiek, bet es ne, un vispār. Tikai tagad sapratu, kas pie vainas. Esmu nolādēts un nezinu, kā no šī lāsta tikt vaļā. Ik pa laikam kādai pasprūk: "Ak, tu vēl esi tāds bērns.." Tā ja.. Gaidu padomus. Katrā ziņā, ja nekas nelīdzēs manis atbrīvošanai, – man vēl ir 7 mēneši atriebības izplānošanai. Ak, es taču vēl esmu tāds bērns.. Kā nekā.

Khem.. Pārlasīju. Tas.. Ēmm.. No tā teikuma par atbrīvošanu, mēnešiem un atriebību varētu saprast, ka esmu cietumā. :)

_______
^* Teksts no Unilīzings reklāmas. Jā, ar visu izsaukuma zīmi.