Esi sveicināts, manu ziņkārīgo lasītāj! Šoreiz Tev būs iespēja uzzināt par manām visšausminošākajām bailēm, spēlēšanos ar savu prātu, kā arī nedaudz par Visumu (man tuva lieta). Ja Tevi neinteresē pirmā tēma, tad vari pārlēkt tai pāri, lai gan es iesaku izlasīt visu, jo tā tomēr ir vienota un saistīta doma.
Mjā, bailes. Reiz jau par tām rakstīju, taču tas bija vairāk tāds tehniski filosofisks raksts (kas ir baiļu neiroze). Tad es pieminēju arī dažas no savējām, taču, par laimi, biju piemirsis savas visšausminošākās bailes. Līdz kādu nakti tās atgriezās. Atkal uz ilgu laiku un palikšanu. Patiesībā jau to nemaz nav, jo pats esmu pie tām vainīgs, taču es vairs neko, itin neko nespēju pasākt, lai cīnītos ar šīm bailēm. Tās dzīvo. Šeit nu gluži vietā būtu teiciens, ka cilvēka lielākais ienaidnieks ir viņš pats. Tie, kas lasījuši Ursulas Le Gvinas "Jūrzemes stāstu" pirmo grāmatu, atcerēsies, kā Zvirbuļvanags (Geds) atbrīvoja savu ēnu un vairs netika ar to galā. Bet kas tad ir ar mani?
Tas bija ļoti sen. Man tad bija kādi 3-4 gadi un mēs vēl dzīvojām Rīgā. Kādā pēcpusdienā mēs ar vecmāmiņu devāmies uz veikalu pēc maizes. Gājiens bija kādas 5 minūtes, ko iet. Pa ceļam bija kāds paliels laukumiņš ar zāli, pļaviņa, un cauri tai gāja trotuārs. (Tas bija pie Brīvības ielas un, šķiet, ka apmēram kaut kur tur tagad ir Opel / Chevrolet centrs (Hansa Auto)). Nu, lūk. Es skrēju / tipināju pa šo celiņu un pēkšņi iedomājos, ka man priekšā ir siena. Turklāt tā ir milzīga. Tāpēc es pagriezos, lai joztu pa citu celiņu – apkārt tai. Un tajā brīdī es apjautu, ka tas nebūs tik vienkārši, jo tā ne vien ir ļooti gara, bet arī lēnām kustās. Turklāt manā virzienā!
Nē, raudāt es nesāku, vecmāmiņai pie rokas nepieķēros. Es sapratu, ka tikai es to redzu un tā ir tikai mana problēma.
Jā, es zinu, ka neesmu normāls. Es zinu, ka tas ir smieklīgi. Taču es vēl joprojām to atceros. Es zinu, ka šī siena nemitīgi tuvojas. Es varu mierīgi vai kā nu vien vēlos dzīvot, taču zinu, ka ar katru mirkli tā ir par dažiem milimetriem man tuvāk. Ar katru sekundi mana dzīves telpa kļūst nedaudz mazāka. Es to neredzu, taču zinu, ka reiz tā mani panāks un saspiedīs. Es saprotu, ka tas nav nopietni, taču tas ir fuckin' biedējoši. Pat pēc gandrīz 20 gadiem.
Un tagad otra prāta spēle / spēle ar prātu, kas ir mazāk biedējoša, tāpēc reizēm man patīk to darīt. Nav pārāk sarežģīti, tādēļ varbūt vēl kāds varēs to izdarīt. Un kaut kas biedējošs šeit, iespējams, ir tikai man pašam.
Reizēm, skatoties uz kaut ko, kādu priekšmetu, kas atrodas pusmetra-metra attālumā, es pēkšņi iedomājos, ka es atrodos uz šī priekšmeta, piemēram, sērkociņu kastītes. Esmu ļoti maziņš, pusmilimetra augumā, nesamanāms puteklītis. Kas te tik biedējošs? Tas, ka esmu tik mazs. Es varu kliegt, bļaut, spiegt, sist kāju pret zemi, bet tam nav nekādas jēgas. Neviens mani neredz. Neviens mani nedzird. Varētu iekrist grīdas dēļu plaisā un neviens to nekad neuzzinātu. Lūk, kā.
Taču ir iespējama arī otra galējība. Tas gan ir nedaudz grūtāk, taču es varu iedomāties, ka esmu milzis. Ne es viens – visi, šī ir milzīga pasaule.
Piecelies, nostājies taisni, noliec galvu un paskaties uz saviem purngaliem. Tie ir apmēram 1.50-1.70 metru attālumā, kā nu kuram. Taču aizmirsti to! Iedomājies, ka tie ir daudz tālāk, ļooti tālu. Ka metrs nemaz nav tāda neliela mērvienība, bet milzonīgs gabals (jo Tu zini, ka metrs ir tieši tik garš tikai tāpēc, ka Tev teica, ka tik garš ir metrs, bet Tev varēja arī teikt, ka metrs patiesībā ir tik garš kā kilometrs un Tu tam ticētu). Un tagad daļa par Visumu, bet šo es vēl nepametu.
Mēness riņķo ap Zemi. Zeme riņķo ap Sauli. Saule riņķo ap Piena Ceļa centru. Ir daudz šādu pavadoņu, planētu, zvaigžņu un galaktiku. Iespējams, ka arī Piena Ceļš ap kaut ko riņķo, piemēram, ap Visuma centru. Taču! Ir iespējams, ka mēs nemaz neesam vieni un mūsu Visumam blakus atrodas citi Visumi (līdzīgi kā, piemēram, galaktikas mūsējā). Un tie visi kopā veido citu Visumu (nosaukuma tam, manuprāt, vēl nav). Un ir iespējams, ka tam milzīgajam Visumam blakus atrodas citi un arī tie ietilpst kādā vēl lielākā. Un tā līdz bezgalībai.
Tas nav neiespējams. Patiesi. Taču tie ir tik milzīgi apmēri, ka to nevar ne iedomāties, ne pierādīt. Tādi mērogi nav aptverami. Taču tas nenozīmē, ka tas nav iespējams. (Kādas augsti intelektuālas sarunas laikā tika noskaidrots, ka ne es viens tā domāju.)
Sasaistot šo tēmu ar iepriekšējo. Tikpat labi var izrādīties, ka šī Visumu "palielināšanās" iespējama arī uz otru pusi. Ka mēs (katrs) arī esam kāda Visuma forma (ietvars). Kā jau reiz rakstīju – atoma kodolā vēl neviens nav ielīdis. Katra lietus lāse var būt Visums. Tas nav neiespējams. Taču līdz tik niecīgiem mērogiem neviens nav spējīgs aizdomāties. (Tās augsti intelektuālās sarunas laikā eRe paņēma kolas pudeli, sakratīja to un noteica, ka tagad kāda pasaulīte ir novērojusi pamatīgas izmaiņas savā Visumā. Jo arī laiks tur skaitās citādi. (Viendienītei (kukainim) viena diena ir visa dzīve.))
Un tagad vēlreiz paskaties uz saviem purngaliem. Vai nu Tu saproti, cik daudz telpas un cik daudz pasauļu var atrasties šajā mīlzonīgajā attālumā starp Tavām acīm un zemi? Vai Tu saproti, cik grandiozs radījums esi?
Things are getting strange, I'm starting to worry.
This could be a case for Mulder and Scully.
(Catatonia)
lelle: sveicu žurnāli..
2004. gada 22. oktobris, 12:28 pm, 1 atbilde / atbildēt
patiesībā tā otrā daļa (vai trešā) atbilst tam, ko es domāju. ko uzskatu, par iespējamu. par mērogu bezgalīgumu. ka gan uz augšu, gan leju (uz lielāks un mazāks pusi) ir iespējama bezgalīga (priekš mums) pustība un ka arī attīstība (mūsu) ir tik pat bezgalīga, kā šie mērogi un to attiecības. hmm :)