Precēties, precēties, tas tik ir ko vērts
Mēs atvaļinājumam parasti ņemam vienu pusīti ap Jāņiem un otru - pašās vasaras beigās, septembra sākumā. Tā nu izlēmām pie reizes apprecēties, tāpēc aizbraucām uz Maurīciju un apprecējāmies arī.
Maurīcija ir sala Āfrikas austrumu pusē un mēs tur trakoti labi pavadījām laiku - gan ļoti daudz uzvedoties kā īsti tūristi, kas aizbrauc tikai pavāļāties pludmalē un saēsties viesnīcas bufetē, gan arī iepazīstot salu. Tur valda nopietna biodiversitāte un tolerance rasu un reliģiju ziņā, ļoti daudz ēd asu un karijotu vai elļā fritētu ēdienu, kokos aug kokosrieksti, mango, mīlīgi, mazi ananasiņi* un tikpat mīlīgi mazi, zaļi banāniņi, tur nav zirnekļu un čūsku, un vispār plēsīgu zvēru, bet reizēm pa ceļu pastaigājas neganti pērtiķi un viesnīcā uz sienas tup kāds mazs, koši zaļš gekons, tur plantāciju aiz plantācijas stiepjas cukurniedru lauki un ievērojamos apjomos ražo rumu, tur ir apbrīnojami labi ceļi, bet ciemati vietām izskatās kā patapināti no National Geographic raidījuma par graustiem.
Tagad mēs jau kādu laiku esam mājās, bagāža ar visu kāzu kleitu, rumiem, maniokas cepumiem, zobubirstēm un citiem niekiem ir pazudusi, mēs esam iedeguši kā indiāņi, iezieķējušies ar kokosriekstu eļļām, lai nesāktu mest ādu, un tieši paspējuši uz basketbola finālu, pretty much perfect. Tikko gan piezvanīju uz lidostu un viņi apstiprināja, ka bagāža ir atradusies**.
Man ir milzu prieks būt atpakaļ - Latvija vakar mūs sagaidīja brīnišķi saulaina un rudens vēl neizgreznota, es tagad relaksēti lasu internetu un virpinu brūnos kāju īkšķus. Brace, brace yourself, jo, kad man nebūs slinkums, es vēl daudz ko vēstīšu no savas iespaidiem pārpildītās stāstu vācelītes -

par to, kā dažas dienas pēc kāzām mēs nokļuvām lielā hindu templī dienu pirms milzu svētkiem par godu ziloņgalvas dievam Ganešam, kur mūs īstā ēd-lūdzies-mīli garā svētīja hindu priesteris un sakrāsoja mums pieres, par to, kā mūsu taksists interesējās par to, ko mēs te īsti Dievzemītē ēdam, un sūrojās, ka viņam vakariņās vislaik ir četri dažādi kariji, par to, cik [ne]populāri tur ir Makdonalds un KFC, par to, kā ēdām krokodilu, kā vērojām zvaigznes dienvidu puslodes debesīs, par plašajām mangrovju audzēm, luksusa viesnīcām un sabiedrisko transportu, ak, vēstīšu daudz un ilgi.

Te es ir, tas ir es*** savās kāzās, visa tāda priecīga brienot krastā no maurīciešu plosta uz mazo saliņu, kur mūs jau gaidīja tropiskiem ziediem rotāts zaru slietenis, ģitārists Džonatans, hindu kundzīte no vietējās dzimtsarakstu nodaļas, galds ar kāzu torti un rifiem apjozta bezhaizivju pludmale ar Indijas okeāna viļņiem.



* Mjā, ziniet, es līdz Maurīcijai tiešām biju domājusi, ka ananasi aug kokos. Ziniet vēlreiz - neaug vis, tie aug zemē kā tādi kāļi.
** Es nezinu, vai man vairāk gribējās, lai bagāža atrodas vai paliek pazudusi - tur iekšā ir trīs vakuumēti iepakojumi ar kūpinātu mārliņu buruzivi. Vakuums ne vakuums, bet zivs paliek zivs, vai zinies, man tā priecīgi atriebīgi šķiet, ka viņi kādā brīdī varētu pa visu Šarldegolla lidostu meklēt, kas tur viņiem tāds nelāgs kur paslēpies.
*** Sākotnēji mums bija paņemta līdzi sava muzīka, ko skandēt, kamēr mainām vovus, visa tāda romantiska, tur Mobijs un Braiens Adamss, bet mums teica, ka mūsu zibatmiņa nestrādā. Kā nu nestrādā, mājās atkal pārbaudījām, strādā, bet nieki, tas ir nieki, Jonatāns spēlēja visu jauku un autentisku.