Kad mēs Maurīcijā pirms precēšanās gājām saskaņot papīrus uz kādu nebūt tur viņu ministriju, mēs satikām kapteini Nemo.
Vispār tā papīrbūšana bija ļoti vienkārša - Latvijā mums viss bija diezgan labi sagatavots un arī tur uz vietas mūs visur izvadāja ar mašīnām un pa liftiem un uz kabinetiem, tāpēc nekāda stresa īsti nebija. Bet kaut kādu vienu zīmogu mums tomēr vajadzēja dabūt, tāpēc mūsu vietrādis un gids, un taksometrists vienā personā - viņu, starp citu, sauca Tamparamparampampam [ok, nesauca, bet pilno vārdu nebija iespējams izrunāt], bet viņš teica, lai mēs viņu saucam par Teriju - Terijs tātad aizveda mūs uz ministriju, kas visādi citādi daiļajā koloniālajā Portluī izskatījās uz mata kā mūsu Okupācijas muzejs, tikai divpadsmit stāvos.
Tur pie lifta stāvēja liftnieks turbānā, kādus simts gadus vecs, un pie lifta bija cilvēku rinda, ko viņš ik pa brīdim visai prasmīgi satūcīja iekšā tai liftā. Mēs braucām augšup un ik pa brīdim atvērās durvis un cilvēki spruka ārā, lai pieteiktos motociklistu tiesībām vai pabalstam, vai vēl kaut kam, jo šitentā māja - man šķiet, ka tā bija Burvestību ministrija, kur visas iestādes atrodas vienā ēkā, tikai liftā nebija lidojošu vēstulīšu un pūces netaisīja uz galvas.
Un tad mēs jau tikām uz savu vizīti, jo, saproties, šitie te eiropiešu precēties kārie pārīši ir, hmm, kātoteikt, svarīga salas ekonomikas daļa un viņiem vis nav jāgaida stundām ilgi ministriju putekļainajos gaiteņos. Nē, pēc dažu minūšu gaidīšanas telpā, kur sēdējā vēl daži topošie jauniepāri, mēs it fiksi tikām iekšā ierēdņa kabinetā. Un, lo and behold, tur sēdēja kapteinis Nemo!
Ok, labi, tas nebija pavisam oriģinālais kapteinis Nemo, es zinu, ka viņš ir beigts, bet, ja kapteinis Nemo dzīvotu mūsdienās un ja viņš nebūtu kļuvis viss tāds dumpīgs un degošām acīm, tad viņš sēdētu kādā gubernatoriskā amatā Maurīcijas Iekšlietu ministrijā un spiestu zīmogus! Viņš izskatījās ļoti iespaidīgi - mūsu kapteinis bija varen liela auguma indiskas izcelsmes vīrs, kupliem, pelēkmelniem matiem, tērpies baltā pletkreklā, zīmoggredzeniem rokās un ar vienu ļoti, ļoti garu mazā pirkstiņa nagu! Kabinetā valdīja pilnīgs klusums, Terijs nervozi bolīja acis, bet ierēdnis par mums īsti nelikās ne zinis, tikai uzmanīgi pētīja mūsu sagatavoto, iepriekš apstiprināto laulību pieteikumu, padomāja, ar pildspalvu ievilka tur kaut kādu ķeksi, uzspieda zīmogu un, laipnīgi, bet augstprātīgi pamājot ar galvu, ļāva mums doties. Kas viņam tai mūsu papīrā nepatika, nav skaidrs līdz šai pat dienai, kaut arī vīrs uzskata, ka viņš samainīja vietām uzvārdus - jo mistiskais ķeksis bija šāda te bultiņa starp mūsu vārdiem <---->, jo nepiedienoties vis, ka sieviete dakumentā minēta pirmā. Es gan tam īsti neticu, man drīzāk šķiet, ka mūsu Nemo gribējās izlikties svarīgāks un viņam prasījās paķēpāt papīru. [Kaut arī, ja tā padomā, varbūt tur bija kaut kāda hannabēdzība, jo arī viesnīca un vispār basically viss bija rezervēts uz mana vārda, bet visur mūs atpazina un pierakstīja tikai vīrieša vārdā.]
Savukārt vietējā dzimtsarakstu nodaļā, ne galvaspilsētā, kur mēs gājām pieteikt kāzu laiku un vietu un no kurienes pie mums uz neapdzīvoto saliņu nākamajā dienā brauca zagsa tante, logā vienas rūts vietā bija kartons. Bet tas viss ir ok, viņiem vismaz reizi gadā atnāk ciklons un nav jāiet uz skolu. Kartons logā ir nieks.

Tātad par priecīgo. :]
Man ir jauns uzvārds un jauna pase - un tur iekšā ir visi tie tūdaliņu atribūti un pirmajā atvērumā pats Dieviņš pastaigājas, lai. Pasu nodaļa Alunāna ielā vēl aizvien strādā ļoti veicīgi un patīkami ātri, kā arī birokrātiskais aparāts nemaz tik gauži nemēģināja mums ieriebt. (Vai arī es vienkārši biju labi sagatavojusies un nebija, par ko riebt.)
Es saku, še, mēs tur apprecējāmies, te papīrs. Viņi: Kur, kur? Es saku, Maurīcijā. Viņi: Anita, pienāc, lūdzu, palīdzēt, te vieni Mauritānijā apprecējušies.
Man šajā nedēļas nogalē klauvē klāt trīsdesmit gadi un es braukšu uz spa viesnīcu ballēties un dzert šampanieti lieliem stopiem, tā ja.

Dziļi Maurīcijas iekšzemē atrodas sens vulkāna krāteris. Mūsdienās gan tas ir ezers un ir kļuvis par lielu hinduistu svētvietu. Kaut kad pirms gadiem simts viens hindu priesteris nosapņoja, ka ūdens tai krāterī ir ieplūdis pa taisno no Gangas [tās, kas Indijā], un hops, Grand Bassin jeb Lielais Baseins Ezers kļuva par svētāko vietu Maurīcijā. Pēc tam viņi pa īstam atveda ūdeni no visusvētās Gangas (uz kalnu 550 metru augstumā virs jūras līmeņa!) un ielēja tur iekšā. Kādu drusciņu.
Pie ieejas stāv milzīga Šivas statuja, tāda nopietna un iespaidīga, savi trīsdesmit metri augstumā. Un blakus viņam tapusi tikpat liela dievietes Durga Maa Bhavani statuja un tā nu viņi tur stāv kā tādi Nūmenoras karaļi pie Gondoras ziemeļu robežas, tikai Bhavani vēl nav nokrāsota, work in process. Un tad tur ir ezers ar daudziem un dažādiem dieviņiem veltītām statujām, lielāki un mazāki tempļi un daudz cilvēku - gan tūristu, gan, ē, reliģisku interešu motivēti apmeklētāji.
Mēs tur mazliet pastaigājām, paskatījāmies apkārt un ieklīdām vienā skaistā templī, kur dalīja svētību. Kāds garlaikots jauneklis kleitā [ok, ok, hindiustu klozītēs] ar vēlīgu sejas izteiksmi jautāja mums "English or French?" un, kad mēs izvēlējām English, tad viņš mums nopenterēja visu ko labu un jauku un uzmālēja uz pieres svešādas zīmes. [Zīmes gan mums vēlāk mašīnā sāka birt nost, bet ko tik reliģija nedara ar cilvēku.] Tas priesteris gan nebija nekāds sirms, vieds onkulītis un pār mums nenāca apskaidrība un liels miers, viņš bija drīzāk tāds kā praktikants, jaunulis šajās lietās, bet svētība paliek svētība, paldies, un mēs tāpat jutāmies diezgan priecīgi, varbūt tāpēc tā svētība ne čiku, ne grabu.
"The lake and temple are also a major draw for tourists, with many coming to pray, meditate, play with the local monkeys, or simply to walk by the lake and enjoy the views." Meidžer drō, ok, lai būtu, mediteit, arī ok, bet plei viz ze mankīz, mans dibens. Pērtiķu tur ir daudz - hinduisti saviem dieviem mēdz ziedot puķes, ko iepidžina tādos lēzenos trauciņos, kas regulāros intervālos atrodami ezermalā, un augļus - lielos daudzumos. Tie mankiji, kas, protams, ļoti laipnīgi un entuziastiski apēd dievu ziedokļus, tur ir plēsīgāki par hiēnām no Karaļa Lauvas - viņi tur plosās, joņo apkārt, metas viens otram virsū, dižojas ar svaigām brūcēm un skrāpējumiem, kopojas uz dieviņu statujām, un, kad viens drovotais tūrists mēģināja spēlēties ar mankiju, tad dabūja it knaši lēkt prom, kad izvēlētais pērtiķis tikpat draudzīgi mēģināja nokost viņam roku.
( Re kur mankijs )

Mums šodien ir mēneša kāzu jubileja, much fun, ābolkūka gatava, šampaniets tāpat, tik jānostrādā darbadiena un jāuzdāvina vīram cimdiņi, bet.
Mēneša jubileja kā reizi nozīmē to, ka mums līdz šim brīdim būtu bijis jānokārto oficiālās attiecības ar Latvijas valsti - respektīvi, mums 30 dienu laikā bija jāinformē vietējie dienesti par ārzemēs noslēgtām laulībām. Es jau labprāt, bet maurīcieši nav mums atsūtījuši septiņiem zieģeļiem apliecināto laulību papīru. Ja nu mēs patiesībā vēl aizvien grēkā dzīvojam? Ja nu mūsu kāzas bija vien māns un iedomas? Ja nu vienīgais papīrs, ko mēs no šī pasākuma būsim dabūjuši, būs sertifikāts par šampanieša pudeles atvēršanu ar zobenu? (Kas gan, jāatzīst, arī bija much fun.)
Ja nopietni, tad nē, apliecība, protams, ir gan īsta, gan starptautiski derīga, gan es to esmu redzējusi, tikai tā vēl aizvien ir pasta ceļā no Maurīcijas uz Vāciju, no kurienes tā tad nāks pie mums. (Tikai maurīcēnu pastkartes, ko es pati personīgi iemetu maurīcēnu pasta kastē vienā sūnu ciemiņā salas vidienē, jau sen ir pie saņēmējiem. Bet nu ok, pastkartes netika apliecinātas ar apostille.)
Ja es pareizi esmu sapratusi lietas, tad mūsu pārkāpums būs tikai aptuveni tāds, kā kad pasi laicīgi neatjauno. Nu, samaksā tur kādas eiras un viss normāli. Cerams. Es neiebilstu pret precēšanos vēlreiz, bet kaut kā dumji būtu.
*Luniversārijs ir mēneša jubileja. Īstenībā jau 'mensiversary' ir īstais vārds, bet tādu taču nevar izmantot, nē nu tiešām.

Ai, mēs vispār apprecējāmies tāpēc, ka gribējām paskatīties uz bruņurupučiem. Nē, nu bija jau arī dažādi augsti romantiski ideāli un iemesli, tak tie rupuči ļoti uz mums runāja. Taisni tāpēc mēs braucām uz Maurīciju un tur bijām ar mieru darīt visu ko vai nedarīt neko, bet bruņurupuču un krokodilu parks jeb Vanille Réserve des Mascareignes pašos salas dienvidos bija vienīgais pavisam obligātais apskates objekts. Mums, redzies, bija tā spītīgā ideja, ka varēsim draudzēties ar lieliem, lieliem bruņurupučiem. Nu, tur pačamdīt ķepu. Iebarot kādu platānas sikamores kaut kādu lapu.
Tā arī notika - ļoti labu brīdi mēs klīdām starp kādiem septiņdesmit vai astoņdesmit lieliem (man gandrīz līdz viduklim) un maziem (nu, līdz puscelim tur) rupučiem, aiztikām ķepas un pozējām, skatījāmies, kā viņi cēli dipina pa izkaltušo lauku, lien ūdens bedrēs, grauž zāli, smiltis un zemi, paviesojāmies mazo rupuču bērnistabās, kur viņi maziņi - simtiem, simtiem!! - un visā visumā jutāmies izpildījuši savu programmu.
Taču bōnusā rupucībai tur bija aptuveni viss tas pats ar krokodiliem, ēē, bet bez aiztikšanas un čupošanās. Bet tāpat viņu tur bija daudz, daudz un lieli un mazi, un, jā, garšīgi. Jo mēs pēcāk aizgājām uz restorānu un ēdām krokodilu. Mazliet, protams, aizrunājāmies par morāles aspektu un draudzīgi vienojāmies, ka bruņurupučus mēs neēstu vis, bet krokodilus, ko tur tiešām audzē arī gaļai, noēdām gan. Es gan esmu ar mieru apšaubīt savas rīcības pareizību un change my wicked ways. [Sirdsapziņu nomierināju ar to, ka mēs kategoriski atteicām visiem piedāvājumiem braukt skatīt peldēt delfīnus vaļus. Lai viņi paši tur peldas.] Džungļos apkārt restorānam lidinājās mazputniņi, ar trīsdesmit centimetru ātrumu dienā auga bambusi, mums vēl bija jāiet skatīties mangustus, iguānas, Japānas zivtiņas un tauriņu māju, tā nu kopā ar savu apklusināto dubultmorāli es apēdu krokosteiku un papildus vēl nočiepu gabaliņu krokošašlika vīram no šķīvja.
( Krokodilu restorāns ietur stilu jeb krokotualete )

Mēs atvaļinājumam parasti ņemam vienu pusīti ap Jāņiem un otru - pašās vasaras beigās, septembra sākumā. Tā nu izlēmām pie reizes apprecēties, tāpēc aizbraucām uz Maurīciju un apprecējāmies arī.
Maurīcija ir sala Āfrikas austrumu pusē un mēs tur trakoti labi pavadījām laiku - gan ļoti daudz uzvedoties kā īsti tūristi, kas aizbrauc tikai pavāļāties pludmalē un saēsties viesnīcas bufetē, gan arī iepazīstot salu. Tur valda nopietna biodiversitāte un tolerance rasu un reliģiju ziņā, ļoti daudz ēd asu un karijotu vai elļā fritētu ēdienu, kokos aug kokosrieksti, mango, mīlīgi, mazi ananasiņi* un tikpat mīlīgi mazi, zaļi banāniņi, tur nav zirnekļu un čūsku, un vispār plēsīgu zvēru, bet reizēm pa ceļu pastaigājas neganti pērtiķi un viesnīcā uz sienas tup kāds mazs, koši zaļš gekons, tur plantāciju aiz plantācijas stiepjas cukurniedru lauki un ievērojamos apjomos ražo rumu, tur ir apbrīnojami labi ceļi, bet ciemati vietām izskatās kā patapināti no National Geographic raidījuma par graustiem.
Tagad mēs jau kādu laiku esam mājās, bagāža ar visu kāzu kleitu, rumiem, maniokas cepumiem, zobubirstēm un citiem niekiem ir pazudusi, mēs esam iedeguši kā indiāņi, iezieķējušies ar kokosriekstu eļļām, lai nesāktu mest ādu, un tieši paspējuši uz basketbola finālu, pretty much perfect. Tikko gan piezvanīju uz lidostu un viņi apstiprināja, ka bagāža ir atradusies**.
Man ir milzu prieks būt atpakaļ - Latvija vakar mūs sagaidīja brīnišķi saulaina un rudens vēl neizgreznota, es tagad relaksēti lasu internetu un virpinu brūnos kāju īkšķus. Brace, brace yourself, jo, kad man nebūs slinkums, es vēl daudz ko vēstīšu no savas iespaidiem pārpildītās stāstu vācelītes -
( par to, kā... )