Mobilis in mobili
Kad mēs Maurīcijā pirms precēšanās gājām saskaņot papīrus uz kādu nebūt tur viņu ministriju, mēs satikām kapteini Nemo.
Vispār tā papīrbūšana bija ļoti vienkārša - Latvijā mums viss bija diezgan labi sagatavots un arī tur uz vietas mūs visur izvadāja ar mašīnām un pa liftiem un uz kabinetiem, tāpēc nekāda stresa īsti nebija. Bet kaut kādu vienu zīmogu mums tomēr vajadzēja dabūt, tāpēc mūsu vietrādis un gids, un taksometrists vienā personā - viņu, starp citu, sauca Tamparamparampampam [ok, nesauca, bet pilno vārdu nebija iespējams izrunāt], bet viņš teica, lai mēs viņu saucam par Teriju - Terijs tātad aizveda mūs uz ministriju, kas visādi citādi daiļajā koloniālajā Portluī izskatījās uz mata kā mūsu Okupācijas muzejs, tikai divpadsmit stāvos.
Tur pie lifta stāvēja liftnieks turbānā, kādus simts gadus vecs, un pie lifta bija cilvēku rinda, ko viņš ik pa brīdim visai prasmīgi satūcīja iekšā tai liftā. Mēs braucām augšup un ik pa brīdim atvērās durvis un cilvēki spruka ārā, lai pieteiktos motociklistu tiesībām vai pabalstam, vai vēl kaut kam, jo šitentā māja - man šķiet, ka tā bija Burvestību ministrija, kur visas iestādes atrodas vienā ēkā, tikai liftā nebija lidojošu vēstulīšu un pūces netaisīja uz galvas.
Un tad mēs jau tikām uz savu vizīti, jo, saproties, šitie te eiropiešu precēties kārie pārīši ir, hmm, kātoteikt, svarīga salas ekonomikas daļa un viņiem vis nav jāgaida stundām ilgi ministriju putekļainajos gaiteņos. Nē, pēc dažu minūšu gaidīšanas telpā, kur sēdējā vēl daži topošie jauniepāri, mēs it fiksi tikām iekšā ierēdņa kabinetā. Un, lo and behold, tur sēdēja kapteinis Nemo!
Ok, labi, tas nebija pavisam oriģinālais kapteinis Nemo, es zinu, ka viņš ir beigts, bet, ja kapteinis Nemo dzīvotu mūsdienās un ja viņš nebūtu kļuvis viss tāds dumpīgs un degošām acīm, tad viņš sēdētu kādā gubernatoriskā amatā Maurīcijas Iekšlietu ministrijā un spiestu zīmogus! Viņš izskatījās ļoti iespaidīgi - mūsu kapteinis bija varen liela auguma indiskas izcelsmes vīrs, kupliem, pelēkmelniem matiem, tērpies baltā pletkreklā, zīmoggredzeniem rokās un ar vienu ļoti, ļoti garu mazā pirkstiņa nagu! Kabinetā valdīja pilnīgs klusums, Terijs nervozi bolīja acis, bet ierēdnis par mums īsti nelikās ne zinis, tikai uzmanīgi pētīja mūsu sagatavoto, iepriekš apstiprināto laulību pieteikumu, padomāja, ar pildspalvu ievilka tur kaut kādu ķeksi, uzspieda zīmogu un, laipnīgi, bet augstprātīgi pamājot ar galvu, ļāva mums doties. Kas viņam tai mūsu papīrā nepatika, nav skaidrs līdz šai pat dienai, kaut arī vīrs uzskata, ka viņš samainīja vietām uzvārdus - jo mistiskais ķeksis bija šāda te bultiņa starp mūsu vārdiem <---->, jo nepiedienoties vis, ka sieviete dakumentā minēta pirmā. Es gan tam īsti neticu, man drīzāk šķiet, ka mūsu Nemo gribējās izlikties svarīgāks un viņam prasījās paķēpāt papīru. [Kaut arī, ja tā padomā, varbūt tur bija kaut kāda hannabēdzība, jo arī viesnīca un vispār basically viss bija rezervēts uz mana vārda, bet visur mūs atpazina un pierakstīja tikai vīrieša vārdā.]
Savukārt vietējā dzimtsarakstu nodaļā, ne galvaspilsētā, kur mēs gājām pieteikt kāzu laiku un vietu un no kurienes pie mums uz neapdzīvoto saliņu nākamajā dienā brauca zagsa tante, logā vienas rūts vietā bija kartons. Bet tas viss ir ok, viņiem vismaz reizi gadā atnāk ciklons un nav jāiet uz skolu. Kartons logā ir nieks.