Precēties, precēties, tas tik ir ko vērts Mēs atvaļinājumam parasti ņemam vienu pusīti ap Jāņiem un otru - pašās vasaras beigās, septembra sākumā. Tā nu izlēmām pie reizes apprecēties, tāpēc aizbraucām uz Maurīciju un apprecējāmies arī.
Maurīcija ir sala Āfrikas austrumu pusē un mēs tur trakoti labi pavadījām laiku - gan ļoti daudz uzvedoties kā īsti tūristi, kas aizbrauc tikai pavāļāties pludmalē un saēsties viesnīcas bufetē, gan arī iepazīstot salu. Tur valda nopietna biodiversitāte un tolerance rasu un reliģiju ziņā, ļoti daudz ēd asu un karijotu vai elļā fritētu ēdienu, kokos aug kokosrieksti, mango,
mīlīgi, mazi ananasiņi* un tikpat mīlīgi mazi, zaļi banāniņi, tur nav zirnekļu un čūsku, un vispār plēsīgu zvēru, bet reizēm pa ceļu pastaigājas neganti pērtiķi un viesnīcā uz sienas tup kāds mazs, koši zaļš gekons, tur plantāciju aiz plantācijas stiepjas cukurniedru lauki un ievērojamos apjomos ražo rumu, tur ir apbrīnojami labi ceļi, bet ciemati vietām izskatās kā patapināti no National Geographic raidījuma par graustiem.
Tagad mēs jau kādu laiku esam mājās, bagāža ar visu kāzu kleitu, rumiem, maniokas cepumiem, zobubirstēm un citiem niekiem ir pazudusi, mēs esam iedeguši kā indiāņi, iezieķējušies ar kokosriekstu eļļām, lai nesāktu mest ādu, un tieši paspējuši uz basketbola finālu, pretty much perfect. Tikko gan piezvanīju uz lidostu un viņi apstiprināja, ka bagāža ir atradusies**.
Man ir milzu prieks būt atpakaļ - Latvija vakar mūs sagaidīja brīnišķi saulaina un rudens vēl neizgreznota, es tagad relaksēti lasu internetu un virpinu brūnos kāju īkšķus. Brace, brace yourself, jo, kad man nebūs slinkums, es vēl daudz ko vēstīšu no savas iespaidiem pārpildītās stāstu vācelītes -
( par to, kā... )