| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
| View: | Website (Mājaslapa). |
Svētki nogurdina, ikdiena spēcina - metastāzes& kafijas klizmas
|
|||||||||||||
| ||||||
| Interesanti, vai visādiem šarlatāniem nebūtu krietni vien mazāka apgūstamā tirgus daļa, ja mēs būtu gatavi savai mirstībai. Mācību grāmatās varam izlasīt kā gotiņai dzimst telēns, kā tētis un mamma saplūs vienā, lai radītu bērniņu, bet par nāvi ne vārda. | ||||||
comments: piebilde     |
| ||||||
| es arī par šo esmu aizdomājusies. un tad, kad nāve notiek, tā tiek uztverta kā traģēdija, nevis normāla dzīves sastāvdaļa, kas tā patiesībā ir. jo tas jau nav nekas īpašs. nu, kā citi dzīves sasniegumi, jo to mēs visi darīsim. cits agrāk, cits vēlāk. un ļoti bieži arī tad, kad nāve nāk kā atvieglojums, to tāpat uztver kā ko traģisku no otras puses kad vienā 'seminārā' dzirdēju to, ka sievite ap 40 stāsta kā grib nomirt: savas mājas terasē sēdot ar skatu uz jūru un vērojot saulrietu, man bija ļoti ļoti jocīgi, neērti un nepatīkami. bet viņa bija gatava mirstībai kopš vardarbīgām attiecībām un atkarības no smagajām narkotikām, ko pārtrauca tikai tad, kad viņš viņu aiz potītēm viņas meitai redzot izkāra pāri piektā stāva balkona malai | ||||||
| (Reply to this) |
| ||||||
| +100 Par šo ir ļoti vērts palasīt Atul Gawande "Being Mortal" un Susan Sontag "Illness as a metaphor". | ||||||
| (Reply to this) |
| ||||||
| Vai ne. Cilvēki vispār negrib runāt par nāvi, ja kāds piemin dzīves galīgumu, citi nereti uzvedas tā, it kā konkrētais īpatnis šo būtu izdomājis kādā negantā depresijas uzplūdā un uz viņiem tas nu gan nekādi neattiektos. Tas ir diezgan pataloģiski, imho. | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| O jā. Kad es ģimenei pavēstīju par vēlmi ziedot savu ķermeni zinātnei, reakcija bija tāda, it kā taisītos tūlīt mirīt nost, ka vajadzētu pieslēgt psihiatrus, jo tak galvā noteikti kaut kas sagājis šķērsām, ja vēža pacients domā par nāvi, cik dīvaini :D Man šī distancēšanās no nāves un tās poetizēšana liekas ārkārtīgi interesanta, it īpaši slaven\as latviešu kapu kultūras kontekstā. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| manuprāt, tas ir pēdējo 50+ gadu nopelns, kopš cilvēki gandrīz nemirst radinieku lokā, bet kaut kur slimnīcās. 100+ gadīgā literatūrā vienmēr varam lasīt par to, kā tur vecmāmiņu aprūpē viņas pēdīgā stundiņā un tā, 3 paaudzes vienuviet, mazbērni arī skatās, kas notiek, neviens neko baigi neslēpj. tad, manuprāt, tā nāve kļūst tāda pašsaprotamāka. tagad cilvēks kā pirmo nāvi ierauga praktiski tikai pats savējo (vai kādos ekstremālos, briesmīgos apstākļos), tad arī attieksme pret to ir slimīgāka. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā, ir pamatīga distancēšanās, man tā vecā pieeja un pieradums pie nāves fakta kā tāda tīri psiholoģiski šķiet veselīgāks, jo neliekas, ka cilvēki būtu tā jāsargā no realitātes, kas skars arī viņus pašus. No vienas puses, tagadējā prakse un medicīnas sasniegumi uzlabo tīri fizisko pusi, jo var puslīdz nokupēt sāpes, dzīvot uz morfija, neciest tik lielā mērā, bet no otras puses - vai nav tā, ka aizvešana uz slimnīcu ar visiem krutajiem aparātiem, neapciemojot, ir kas līdzīgs "ragaviņās uz mežu" variantam? | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Tieši tā. Man, piemēram, noteikti negribētos mirt slimnīcā. Esmu tur pietiekami uzturējies bērnībā (as in mana mamma bija daktere un ņēma līdzi uz dežūrām), atceros pietiekami visus to spocīgos koridorus naktīs, ej garām palātām, kur ļauži krāc kā steliņģos. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Vai ne. Bet nu, tā izvēle jau arī nav tik vienkārša. Es personīgi gribētu ideālā gadījumā nomirt pati savā gultiņā lielā vecumā, miegā aizrijoties ar konfekti, bet nekādas garantijas, ka viss tik labvēlīgi notiks, jau nav:) Un no tuvinieku pieredzes - ir brīži, kad sāpes vai funkcionāli traucējumi var būt tādi, ka pat viscītīgākais un bagātākais tuvinieks un nekāda mājas aprūpe to nenovērsīs. Te vispār varētu izvērst gatavo tirādi par LV paliatīvo aprūpi, kad termināliem pacientiem pienākas veselas 7 dienas slimnīcā kaut kur ellē ratā prom no mājām un ij uz to vēl ir jāizstāv mēnešus garā rindā, lai pamanītos nomirt ar morfiju palātā kopā ar vēl n pacientiem. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| es gan gribētu mirt slimnīcā. miršn mājā man liekas tik pat antisanitāra un nehigiebisk kā mājdzemdības. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Es domāju, ciktāl tā ir mana miršana, I wouldn't really give a flying f*k. Higiēna arī mēdz būt pārspīlēta. Kaut gan, protams, ņemot vērā, ka mūsdienās cilvēki nodzīvo diezgan bieži līdz urinēšanas un defekācijas kontroles zudumam, tas ir jāņem vērā. No otras puses, ne jau slimnīca ir tāpēc, ka cilvēks nesatur. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| neapciemojot – tad jā. bet drīzāk jau pretēji, proti, ja nevedīsi uz slimnīcu un ļausi vnk mājās nomirt (lai arī sirdzējs pats to ir lūdzis), tad šķiet, ka neesi darījis visu, ko varējis, visu, kas tavos spēkos, iespējās un pienākumos. par nāves tēmu – mēs gan ar vīru, gan mammu esam izrunājušies krustu šķērsu kā un kur gribētu tikt katrs apglabāts vai izbērts, lai arī visi šobrīd gana dzīvelīgi, bēres nav bijušas aktuālas vai apmeklējamas. bet tas, ka miroņi ir pārāk 'neredzami', nepieredzami, piekrītu. ārpus apglabāšanas esmu bijusi tikai vienu reizi vienā istabā ar mirušo, bija ļoti biedējoši, pieiet klāt es nespēju. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| teorētiski tas izklausās pareizi, bet - es biju klāt gan mammas, gan - par 95% - arī tēva nāvē, un es nevaru teikt, ka tas mani būtu nomierinājis. abi bija veci, abiem, kā saka, "bija laiks". tomēr es ŗkārtīgi baidos no tādas nāves, kādā aizgāja papus, un no tādas dzīves, kādu pēdējos gadus dzīvoja mamma (aizgāja gan viņa "viegli", lai ko ar to nesaprastu). un, jā, man ir bail. ārpus iepriekš minētajām bailēm (miršana, pēdējie dzīves gadi) man ir ļoti bail atstāt savus mīļos bez atbalsta un mīlestības. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Nē, es jau ar runāju no vēlējuma pozīcijas. Lai arī visi apkārt vēl diezgan dzīvi un pat salīdzinošo veseli, bailes ir. Bieži iedomājos, ka omai taču jau 75, ka kaķi kādu dienu nomirs un ka statistiski es visticamāk nodzīvošu ilgāk par savu dzīvesbiedru. Ja es stāšos reliģijā, tad tikai tāpēc, lai atrisinātu nāves bailes. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Nu šim visam ir arī savas ēnas puses. Kad tu raksti "100+ gadīgā literatūrā vienmēr varam lasīt par to, kā tur vecmāmiņu aprūpē viņas pēdīgā stundiņā un tā, 3 paaudzes vienuviet, mazbērni arī skatās, kas notiek, neviens neko baigi neslēpj" - tad runa parasti ir vismaz par attiecīgā laika vidusšķiru, kura var algot kopējus, kas nes tos podus un mazgā vešu. Man pat bail domāt, kā izskatījās (un kā smirdēja) trūcīgāku ļaužu mirstošo vecīšu guļvietas. Un kā viņi cieta - no izgulējumiem u.t.t. Jā, varbūt mazbērni un mazmazbērni turpat arī skraidīja apkārt, vienīgajā istabiņā, un ar nāvi bija apraduši. Vecais kraķis tur stūrī gultā mirdams mira, bet tas jau netraucēja uzspēlēt lupatu bumbu. Nāve bija blakus, bija ikdiena, varbūt bija pašsaprotama, bet vai tāpēc to (no mirstošā cilvēka pozīcijas) var uzskatīt par vieglāku un harmoniskāku? Šaubos. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā. Sanāk, ka mēs (pieķēru interesantā kārtā tikko arī sevi) uztaisām daiļu stāstu par to, kā cilvēki senāk mira Straumēnu stilā, zem teju ziedošas ābelītes apglabāti, omītes, opīši, jauki cilvēki, pēdējo dvašu izdvesuši, par kuriem tagad ir vērts pastāstīt. Neglītumu gribas apslēpt, ne? | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Nu ja, tā patiesība ne tuvu nav (nevarēja būt) tik glīta. Es taču mammu kopu. Viņa kakāja (pamperī! Bet tolaik tak pamperu nebija!) pat pa 4-5 reizēm dienā. Reizēm man bija kopēja, reizēm nebija. Es ļoti noguru, atzīšos. Bet kā gan tas viss notika senāk? Domā, cilvēkiem, kam jau ar ausmu bija jāiet slaukt govis, un visu dienu jāstrādā laukā, bija laiks tādam mirējam - nīcējam četrreiz dienā dibenu mazgāt? Nu, var jau būt, ka dažiem bija kādas sieviņas, kas pa māju dzīvojās un varēja slimos apkopt, bet kopumā man tā aina šķiet ļoti bēdīga. Tāpēc es iebilstu tādiem pretnostatījumiem mājas/pansionāts. Arī Gavandem viss nav tik viennozīmīgi. Mājas, protams, ir vislabākais variants - ja vien tu vari nodrošināt kopšanu ar palīgspēkiem. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā, es atceros tos ierakstus no tā laika, drausmīgi un tu, atvainojos, vēl esi priviliģēta. Man ļoti mīļa tuviniece nonāca situācijā, kur mazdēlam bija viņai jātīra x reizes dienā dibens, nebija neviena cita, kas to varētu izdarīt. Un ir runa par cilvēku ap 80+ gadiem, kam ir absolūti pilns saprāts. Drausmīgi. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Nav par ko atvainoties. Par to jau es tieši runāju. Ka cilvēks, kuram nav iespējams algot kopēju un pašam jāstrādā kaut kur pilna laika darbs - viņš vienkārši var nonākt izmisumā.Un cieš abi. Miršana vēl arvien nav "atstrādāta" cilvēka cienīgā veidā. Ir ļoti maz izredžu forši nomirt. Ai, man vēl būtu, ko teikt, bet laikam jāpaguļ arī:) | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā, man arī ir daudz sakāmā, bet jāmēģina pagulēt ar :) | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| pirms 100+ gadiem varēja tā mērkaķoties ar "aprūpēšanu". Kāda tur aprūpēšana, ja no zālēm ir tikai pelašķi un tuvākais ārsts ir Rīgā? Nekāda, vienkārši jāpagaida drusku. Vecmāmuļa nolika ķelli pāris nedēļu laikā, nevis ar moderno medicīnu tika vilkta gadiem uz priekšu, sev par nelaimi un tuviniekiem par lāstu. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Starp citu, es arī par to domāju - ka ilgstoša dzīvības vilkšana ir mūsdienu parādība, kurai neesam pilnībā sagatavojušies. Gan jau tas trūcīgais zemnieks - bez zālēm un kopējiem - necik ilgi paralizēts un nevarīgs nenogulēja. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Esmu up, close and personal redzējis 4 tuvinieku nāves. Īsti nespēju iedomāties, kā būtu, ja es to nebūtu redzējis, bet pasākumi atstāja diezgan traumatisku iespaidu. Bet gaišās puses tam ir, nenoliedzami. Nav īsti bail no nāves, lai gan ir drausmas priekšnojautas par nomiršanu. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Protams, es nesaku, ka šī pieredze samierina ar nāvi vai padara to kaut kādā veidā labāku vai nesāpīgāku; vienkārši, manuprāt, no galīgi nezināmā baidās izmisīgāk, nekā no kaut kā tāda, kas ir pieredzēts, jo iztēles cilvēkiem ir diezgan dzīvas. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Es domāju, ka kapu kultūra vēl nāk komplektā ar mītisko, reliģisko pasaules redzējumu, kur nāvei bija sava vieta, savs plauktiņš cilvēka dzīves redzējumā- pāriet pār kalniņu, aiziet pie dieviņa utt. Lai ko reliģijai pārmestu- mirstīgumu tā risina lieliski. Problēma esam mēs- skarbie racionālie homo sapiens, kuriem jāsadzīvo ar domu, ka pēc nāves tev nekā nebūs, jo tevis pēc nāves nav. Ir tikai ballīte radiem un pārtapšana par zemi no kuras esi nācis. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Lūk, šī doma gan mani galīgi neuztrauc. Gluži otrādi, pat kaut kā uzmundrina. Jo tā pārtapšana par zemi nozīmē, ka daļa no tā, kas biju es, pastāvēs arī pēc tūkstoš, simttūkstoš un miljons gadiem. Pirms miljons gadiem jau bija tie atomi, kas tagad esmu es, pēc tam arī būs -- tā atkalizšķīšana visumā nešķiet ne biedējoša, ne arī īpaši nevēlama. Es pat neteiktu, ka reliģija lieliski risina mirstīgumu. Vismaz evaņģēliskā kristietība mirstīgumu risina reāli sūdīgi. Tev ir jāuztraucas par to, kas ar tevi notiks pēc nāves, vai tava ticība bijusi gana patiesa, vai gadījumā tevi negaida Reāli Sūdi un, ja nu tomēr tev viss būs čikiniekā, kā tu dzīvosi mūžīgi ar apziņu, ka citi cilvēki mūžīgi mokās Reālos Sūdos. Nene, salīdzinājumā ar tādu nemirstību, nebūtība šķiet vienkārša, saprotama un patīkama. Vienīgais, no kā man ir bail, ir pati nomiršana. Tas, ka var būt ilgi, sāpīgi un ļoti nepatīkami. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Man šķiet, tas diferencējas starp vecuma grupām. Ja jauns, vai vēl jau jauns ieminas, tad jā. Taču mirttantēm un onkuļiem ar jau sagādātiem mirstamajiem uzvalkiem ir sociāli akceptējami runāt par savu drīzo nāvi, it sevišķi praktiskajā "ko jums būs darīt, kad es nomiršu" aspektā. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā, mirttantes runas vienkārši neviens neņem par pilnu. Par viņu pasmejas, nosauc par "mirttanti" un ignorē. Dzīves galīgumam tāpat neviens netic. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Vai jūtas neērti. Kā es jutos kad mana oma saka runāt, kur mums būs rakt viņas zārku. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Man atkal ir pieredze ar reliģiozām aprindām, un tur ir tik daudz nāves! Viss tikai uz nāvi un ap nāvi. Man šķiet, ka man jau ir par daudz. Man sevi bija mērķtiecīgi jāradina skatīties uz dzīvi. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Vārdu sakot, man jākļūst par Jehovas liecinieku :/ | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Iedomājos ainu, kur Šellija zvana pie durvīm un aicina aprunāties par dievu :DD | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| sava loģika tur ir. Mirusi tu būsi daudz ilgāku laiku, nekā dzīva. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Reliģija brīnišķīgi risina nāvi. Tā to skaidro savas pasaules redzējuma ietvaros, rosina nebaidīties un uztvert to kā normālu dzīvības cikla daļu. Žēl, ka es neticu dievam. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| kad palasa vecāku izdevumu tautas pasakas, tad tur cilvēki to vien dara, kā visādos veidos mirst nost. tolaik bērni tikai ļoti rūpīgi iepazīstināti ar nāvi. | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| Jā, vai ne? Mums taču ilgi bija tradīcija, ka apmazgājam līķus paši, apstāvam atkarībā no reliģiskajām tradīcijām, neliekam nevienu pansionātā, varbūt aizsūtam vecīšus uz pirtiņu, bet rūpējamies paši, un nonākšana pansionātā/nabagmājā ir lielākais kauns, kāds vien var būt. Un ne velti ir negatīvais teiciens par aizvilkšanu uz mežu ragaviņās. Dīvaini, kā tas viss ir transformējies. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| nu jā, un http://klab.lv/~kihelkonna/244563.html | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Interesantas Tev tās mācību grāmatas :D Piedzīvot dzīvi jau arī ir diezgan bail, tā, pa īstam. Prāta pasaulē, kur esam tādi diezgan kusli zvēriņi, kas bez elektrības mēnesi neizvilktu, realitātes uztvere kkā ir citādāka. Piemēram, kad tagad aizbraucu uz laukiem, kur ik pa brīdim kāds nomirst, kāds piedzimst, tā šķiet kkāda ārpuszemes pieredze salīdzinot ar to, ko ikdienā piedzīvoju (darbs, koncerti, sabiedriskais transports u.c. ikdienas lietas, kur viss ir droši un bez asinīm). | ||||||
| (Reply to this) |
| ||||||
| man bija kādi 12-13, kd vecāmāte gribēja, lai eju skatīties viņas brāļa agoniju, jo esot jāredz, kā tas notiek. es man liekas iekrampējos stenderē un beigās māte mani izpestīja, bet māsīcu gan aizvilka. viņa atreferēja, ka esot ļoti mocījies un gārdzis. | ||||||
| (Reply to this) |
Svētki nogurdina, ikdiena spēcina - metastāzes& kafijas klizmas
|
|||||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}