es arī par šo esmu aizdomājusies. un tad, kad nāve notiek, tā tiek uztverta kā traģēdija, nevis normāla dzīves sastāvdaļa, kas tā patiesībā ir. jo tas jau nav nekas īpašs. nu, kā citi dzīves sasniegumi, jo to mēs visi darīsim. cits agrāk, cits vēlāk. un ļoti bieži arī tad, kad nāve nāk kā atvieglojums, to tāpat uztver kā ko traģisku
no otras puses kad vienā 'seminārā' dzirdēju to, ka sievite ap 40 stāsta kā grib nomirt: savas mājas terasē sēdot ar skatu uz jūru un vērojot saulrietu, man bija ļoti ļoti jocīgi, neērti un nepatīkami. bet viņa bija gatava mirstībai kopš vardarbīgām attiecībām un atkarības no smagajām narkotikām, ko pārtrauca tikai tad, kad viņš viņu aiz potītēm viņas meitai redzot izkāra pāri piektā stāva balkona malai
|