| Nu šim visam ir arī savas ēnas puses. Kad tu raksti "100+ gadīgā literatūrā vienmēr varam lasīt par to, kā tur vecmāmiņu aprūpē viņas pēdīgā stundiņā un tā, 3 paaudzes vienuviet, mazbērni arī skatās, kas notiek, neviens neko baigi neslēpj" - tad runa parasti ir vismaz par attiecīgā laika vidusšķiru, kura var algot kopējus, kas nes tos podus un mazgā vešu. Man pat bail domāt, kā izskatījās (un kā smirdēja) trūcīgāku ļaužu mirstošo vecīšu guļvietas. Un kā viņi cieta - no izgulējumiem u.t.t. Jā, varbūt mazbērni un mazmazbērni turpat arī skraidīja apkārt, vienīgajā istabiņā, un ar nāvi bija apraduši. Vecais kraķis tur stūrī gultā mirdams mira, bet tas jau netraucēja uzspēlēt lupatu bumbu. Nāve bija blakus, bija ikdiena, varbūt bija pašsaprotama, bet vai tāpēc to (no mirstošā cilvēka pozīcijas) var uzskatīt par vieglāku un harmoniskāku? Šaubos. |