Lūk, šī doma gan mani galīgi neuztrauc. Gluži otrādi, pat kaut kā uzmundrina. Jo tā pārtapšana par zemi nozīmē, ka daļa no tā, kas biju es, pastāvēs arī pēc tūkstoš, simttūkstoš un miljons gadiem. Pirms miljons gadiem jau bija tie atomi, kas tagad esmu es, pēc tam arī būs -- tā atkalizšķīšana visumā nešķiet ne biedējoša, ne arī īpaši nevēlama.
Es pat neteiktu, ka reliģija lieliski risina mirstīgumu. Vismaz evaņģēliskā kristietība mirstīgumu risina reāli sūdīgi. Tev ir jāuztraucas par to, kas ar tevi notiks pēc nāves, vai tava ticība bijusi gana patiesa, vai gadījumā tevi negaida Reāli Sūdi un, ja nu tomēr tev viss būs čikiniekā, kā tu dzīvosi mūžīgi ar apziņu, ka citi cilvēki mūžīgi mokās Reālos Sūdos. Nene, salīdzinājumā ar tādu nemirstību, nebūtība šķiet vienkārša, saprotama un patīkama.
Vienīgais, no kā man ir bail, ir pati nomiršana. Tas, ka var būt ilgi, sāpīgi un ļoti nepatīkami. |