| mazmurkšķa hronikas - pasakas |
[14. Aug 2011|22:30] |
kad mm bija gads, es dažreiz viņai uzmācos ar grāmatu lasīšanu. pat diezgan daudz izlasīju, visu "komēta nāk", kamēr viņa sāka protestēt un es sapratu, ka viņa neko nesaprot. labāk gāja ar pasaku atstāstīšanu, skatoties uz bildēm. pamazām mm kļuva gudrāks, es arī - lasot izlaidu dabas skatus un pārdomas un stāstīju pa savam. tomēr tā īsti pasakas ir aizgājušas kopš pusgada.
vakarā mm midzinot grāmatu lasīšana neder, jo midzinot vajadzīga tumsa, turklāt mums pierasts kopīgi skatīties grāmatā, turklāt velku ar pirkstu līdzi tekstam. tā nu sāku pasakas atstāstīt pēc atmiņas. dažreiz pa dienu izlasīju pasaku, ko stāstīt. vislabāk patika īkstīte, pelnrušķīte, sunītis un kaķītis. no veco laiku pasakām pagaidām stāstu to pašu brīnumputnu, tikai izlaižu kniebšanos http://klab.lv/~kihelkonna/229216.html.
gandrīz katra veca pasaka sākas ar nāvi. pelnrušķīte un sniegbaltīte bija bārenes. brīnumputnā galvenais varonis tiek nosists. taču šajā pasakā mazmurkšķi visvairāk uztrauc tas, ka vecākie brāļi meloja. to viņa satraukti apspriež katru reizi, kad stāstu. vēl viņa mani iztaujā par to, kas ir krogs un kā tur varēja nakšņot. pēc tam mm smilšu kastē gribēja spēlēt vecos laikus - iesim uz krodziņu, iedzersim aliņu un vīnu un paliksim pa nakti. nu redzēsim, ko viņa vēl iemācīsies no šīm pasakām.
vairāk par visām nāvēm mazmurkšķi satrauca stāsts, kā Vinnijs Pūks ar draugiem nozaga ļoti pieskatīto Kengas mazuli. viņu kaut kā satrauca, ka labi pieskatītu bērnu var nozagt, un tad nu dažas dienas mm pa laikam to atcerējās.
pamazām mm sāk vaicāt ko nozīmē nomirt. nu, nav dzīvs, nedara to un to. un tad viņu kaut kur aiznes?
esmu mēģinājusi stāstīt "eža kažociņa" tipa pasakas, bet no tām mm atsakās. viņas ir nesaprotamas. jāskaidro katrs vārds - kas ir cūku gans un tamlīdzīgi.
vecās tautas pasakas nepiedāvā stāstus par kļūšanu par princesi. izlasīju pabiezu grāmatu ar tautas pasakām, pagaidām neviena no tām neliekas stāstāma. nevis tādēļ, ka tur cilvēkus nogalina visādos neparastos veidos, bet dēļ mērena garlaicīguma.
man ir 1978. gadā ārzemēs izdota bieza "picture dictionary", tur ir vārdi, katram klāt atēls un teikums. vārds "sad" ir ilustrēts ar teikumu "meitene ir bēdīga, jo viņas suns ir nomiris" un attēlā redzama bēdīga meitene un tālāk gulošs suns. nez, kuros laikos ir sācies tas, ka nāve bērnu literatūrā ir tabu?
varbūt veco laiku pasaku uzdevums bija samierināt bērnu ar nāvi. jo tolaik liela daļa bērnu nomira un arī jaunu cilvēku nāve bija ikdiena. tagad, kad pret dzīvību ir cita attieksme, šīs pasakas ir pazaudējušas funkciju. |
|
|
| Comments: |
mani gan biedē, ka tas noved otrā galējībā - nāves neatpazīšanā, līdz ar to arī rīcības/ seku neapzināsanā. kā jau pati teici agrāk nāve bija reāla, taustāma un blakus stāvoša, tagadiņ septiņas dzīvības un kaut kas ļoti tāls un uz sevi neattiecināms.
Mēs tai vecumā lasījām daudz, bērni jau visu uztver citādi. Bet nu jā mums tur bija visādi Zīļuki un Nils Holgersons... kur vairāk reālas ikdienas situācijas.
septiņas dzīvības jau ir arī realitātē - ārsti glābj visu ko, ko agrāk neglāba. agrāk katram bija sasva dzīvība jāsargā daudz vairāk.
bet vispār tev taisnība. bet nāves klātbūtne cilvēkiem laikam ir vajadzīga, ja jau šaušanas spēles ir tik populāras. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}