| |
[10. Maijs 2026|20:41] |
Ja mēs, savu patību pārspējuši,
Spētu mieru bez svārstībām saglabāt,
Kaut arī visas lietas tad ņirbētu vienlaicīgi,
Mēs tikai raudzītos, kā tās ceļas un krīt.
Neskaitāmas radību paaudzes pasaulē ienāk,
Tomēr ikviena no tām pie pamata atpakaļ iet.
Bet, ja pie sākotnes atpakaļ tiecas, tad iestājas miers.
Miers ir atgriešanās pie sev būtiskā.
Atpakaļvēršanās savas būtības noteiksmē mūžība ir.
Mūžību paturēt vērā ir apskaidrība.
Tas, kas mūžību nepatur vērā, darbojas akli un ļauni. |
|
|
| |
[10. Maijs 2026|22:35] |
|
Dienas ieraksts (mēs vēl šito te darām?) |
|
|
| maijs |
[10. Maijs 2026|13:20] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | nevaru saņemties iet ārā dārzā | ] |
biju uz Valmieras Mēdeju. vispār laba. iespaidīga scenogrāfija, biš transīgi. bet man īsti nepatika galveno lomu atveidi. Mennika ir pārāk jauka. manliekas, tas mīts ir par tumsu, kas mūsos katrā mīt, bet viņa manliekas tā arī nav tajā tumsā ieskatījusies. viņa spēlē zemnieci, nevis crazy čiksu, kas prot medžik lietas, ir Hēlija mazmeita utt. turklāt visi citi bija tādi stilizēti un atsvešināti, bet viņa tur tiešām centās un spēlēja. Jāsons, savukārt, te likās tāds pilnīgs pamuļķis ar musīšiem - attiecīgi nelikās ticami, ka Mēdejai tāds čalis varētu reāli patikt. nē, nu, ja Mēdeja ir zemniece, tad, protams, fine.
nenormāli foršs muzons un tās jaunās aktrises nenormāli kruti dzied. es sākumā neticēju, ka tas ir dzīvajā, bet tad pamanīju, ka viņas pavicinās ar kamertoni un sapratu, ka tomēr ir. baigi skaisti.
drusku nesapratu to kentauru. izskatījās jau smuki un tā, bet kāds sakars?
pēc tam netīšām nokļuvu citas izrādes pirmizrādes ballītē teātrī un iepazinos ar kapustņiku. bija jauki, bet es sapratu, ka tur 99% sastāv no inside jokiem, kurus es nesaprotu. likās jocīgi, ka pirmizrādes ballītē pasniedz otro ēdienu - ir 22.30 vakarā, saviesīga ballīte, bet mazliet ož pēc ēdnīcas un dod lielus, vīnā sautētus vistas gabalus un dārzeņus siera mērcē un ko tur vēl. bet tā viņiem tur Valmierā esot pieņemts.
pirms ~10 gadiem redzēju Vlada Mēdeju ar Gunu krievu drāmā. Gunai noteikti sanāca labāk. |
|
|
| |
[10. Maijs 2026|12:00] |
|
She feels the world gradually slip inside her, first the streets, then the skyscrapers. As though from a distance she, herself, closes in on her body and slips inside herself. Her body glows, thickens, expands. But no, her body is the same. It is she who extends in all directions, who is both inside and outside her body. She feels present, feels visible in the world. She’s in the gestures of the body, in its movements. Her heart palpitations soothe her. She thinks of it as her guardian animal beating its wings inside her chest, soothing away the pain. She, the watcher, watches the inner dweller, and watches itself watching the others. She is full of people. |
|
|
| |
[10. Maijs 2026|09:51] |
 |
|
|
| |
[10. Maijs 2026|11:31] |
|
Paldies, ka ļāvāt man piedzimt. |
|
|
| |
[10. Maijs 2026|08:41] |
|
No reklāmas: “…un tad mana otrā pusīte nolēma mani iepriecināt.” |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|23:01] |
Paradise otrā sezona paceļ šo seriālu jaunos augstumos. Strong recommend. |
|
|
| groundbreaking discovery |
[9. Maijs 2026|19:43] |
| [ | Mūzika |
| | lemon jelly - space walk | ] |
Šodien man iešāvās prātā vēlme pēc blind taste test, ko mīļotais man ātri sagatavoja. Tā rezultātā man radās dažas atziņas.
Viņš visu teju sakapāja, lai tekstūra šķistu pēc iespējas vienādāka. Mellenes es uzminēju otrajā piegājienā, pirmajā reizē domāju, ka tas ir banāns (what?), gurķi atpazinu uzreiz, avenes uzreiz, bumbieri uzreiz, apjuku ar plūmi. Bet visvairāk apjuku ar tomātu. Likās kaut kas, kas galīgi, galīgi nav garšīgs. Ne gluži tā, ka jāspļauj ārā, bet nekas, ko gribētos vēl. Biju ļoti pārsteigta, ka tas ir tomāts. (Tas nebija kkāds brāķu tomāts btw)
Un tad es atcerējos vienu vietu no autobiogrāfijas, kuru sarakstīja cilvēks, kurš pakāpeniski kļuva akls. Viņš tur minēja, ka, zaudējot redzi, ēdiens viņu sajūsmina daudz mazāk, nekā kādreiz. Un liela daļa no mūsu apetītes tiek ‘iedarbināta’ caur redzi – mēs redzam, ka ēdiens izskatās tik labi un garšīgi, ka gribas to nobaudīt.
Un tad es sapratu, ka tomāts izskatās daudz labāk, nekā tas garšo. Tam ir skaista, koši sarkana vai reizēm dzeltena krāsa un tas izskatās svaigs un garšīgs un, kad es to ēdu man tas tiešām šķiet garšīgs pat vienk šķēlēs. Bet tagad es atskārtu, ka manas acis ir mani apmānījušas un, ka īstenībā man tomāts nemaz īsti negaršo. (Salīdzinājumam, piem, aveņu garša man šķita vienk kolosāla, kā visjaukākā pasaulē). |
|
|
| Leap of faith |
[9. Maijs 2026|19:45] |
Ētikas un dharmas noriets, aklais dopamīnogēnais materiālisms, megakorporāciju kā despotisma warlords, kas klusiņām kaut kur fonā caur kuluļošanu, šantāžu, vardarbību ietekmē valsts varas augstākos pāratāvjus, kuri šajā norieta/kali yuga laikmetā ir trulākie savu hendleru rupori, kuri bez jebkādām morāles pazīmēm (bieži nàkuši no komunistu LPSR funkcionāru ģimenēm- senči nodeva tautu, tagad viņu kārta turpināt pilsīt savu žults karaļu mandātu.
Ko es vēlētos, lai civilizācija saprot par šo atnākušo tumsas laikmetu- ka tas automātiski nenozīmē ļaunuma triumfu, morāles roku absolūto nolaišanos un padošanos tumsai.
Es šo jauno ēru tveru arī no pozitīva skatu punkta- šis ir individualizācijas laikmets kā pretstats kolektivizācijai. Mērķis ir nomainīt OGLEKĻA dievu pret SILIKONA dievu. Taču vispirms cilvēcei jāpieredz mentāla transcendence. Un tā sākas katra indivīda apziņā. Jo apzinātāks indivīds ir (no skatu punkta “atvērtāks, ar mazāk kognitīvi-biheivjorāliem aizspriedumam, minimāli pakļauts sabiedrības un vienaudžu ietekmei, jo katrs indivīds vēl izteiktāk atradīsies savā mazajā info burbulī. Sevišķi, ja sistēmas, kas mums būtu atkal jādekonstruē gan jēdzieniski, gan fiziski - ar molotova kokteiļiem vienā un noasinātiem šķēpiem otrā.
Katra individualitāti alkstoša cilvēka pienākums šajā ērā balstīts uz viņu ieguldījumu savā garīgumā. Prāta un domas kultūrā.
Vien iemācoties pareizi spriest, cilvēks var sev viegli dekonstruēt šo realitātes pieredzes nomaiņu. Un paņemt sev no tā visa, ko vajag.
Tāpēc jau ir tas teiciens - SURF THE KALI JUGA. Tas nav skumju, kontenplācijas, nostaļģijas laikmets. Bet gan lēciens nezināmajā. A leap of faith, If you will. |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|19:34] |
|
Embarrassador |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|19:05] |
The Interpreter (2005) |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|15:57] |
|
Oh my. Pēc sakāves vēlēšanās Stārmers, izskatās, ka no rīta piecēlās un prātoja: nu, kā gan es vēl vairāk varētu sevi iegāzt? Un tad svinīgi pavēstīja, ka pieņēmis Harietu Harmani (Harriet Harman) par savu padomdevēju jautājumos par sievietēm un meitenēm ("adviser on women and girls"). Harmane ilgstoši bija aktīvistu grupas ar nosaukumu "Paedophile Information Exchange" locekle un kapmaņoja par piekrišanas vecuma sliekšņa atcelšanu, kā vēlamo uzskatot 10 gadu vecumu. Kā arī Harmane ir caurcaurēm transideoloģijas adepts. Stārmeram būtu tiešām jāpieliek diezgan pamatīgas pūles, lai sameklētu vēl sliktāku padomdevēju. |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|15:14] |
|
"People handle fear in different ways, Mr. Keller. It turns some people into stand up comedians." |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|13:54] |
|
“Sirēnām ir vēl briesmīgāks ierocis nekā dziedāšana, tas ir klusums." |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|10:01] |
Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti. |
|
|
| |
[8. Maijs 2026|22:50] |
| [ | Mūzika |
| | Timo Maas - Bad Days | ] |
ig i do love anime (šī ir mazāk kā puse no viena no 4 blokiem kopš sāku aizrauties pirms pusotra gada). no šī visa nav nekādas jēgas izņemot to, ka man patīk process.
 |
|
|
| |
[9. Maijs 2026|00:08] |
Noskatījos "Kremļa burvis". Nu es nezinu, vai es esmu trula, vai pārāk labila, bet man tā liekas šausmīga filma. Gluži, kā lasīt "Dzīvnieku fermu", tikai nevis distopija, bet realitāte. Nu nekādi nevaru to nosaukt par Krievijas maigo varu. Kam ir jābūt cilvēku prātos, lai šis šausmas kādam spētu radīt simpātijas pret Putina valdīšanu.
Pati filma manuprāt ir diezgan laba, tikai galvenā varoņa pārāk maigā balss mani kaitināja. Džūda Putins brīžam šķita līdz šermuļiem reāls. |
|
|