| “Sarunas izjādē” |
[20. Maijs 2024|23:14] |
Mēs ar draudzeni aizbraucām uz Saulkrastiem iepriekšējā nedēļas nogalē. Uz Jūraszirgiem. Tur bija skaisti. Dienas otrajā pusē bija pietiekami vēss.
Mēs runājām par mammām un tēviem. Par to, kā man un viņai bija kontrolējošas mātes. Kā viņa teica, ka beidzot iemācījusies piedot savai mātei. Saprast viņu. Mamma ir kristiete un dara visu pēc labākās pārliecības saskaņā ar rakstiem. Mammasprāt, viņa netika ar savu dzīvi galā, jo nebija ieguvusi profesiju, kurai nav jāubago darba intervijās, kura patiešām ir pieprasīta.
Mammas pašas darīja darbus, kas bija saistīti ar sabiedrību, valsts iekārtu. Ārstes, sociālās darbinieces, pavāres, skolotājas, viņas nestrādāja privātajā sektorā.
Taču manas paaudzes meitenes, jau sievietes, daudz biežāk strādā privātajā. Tāpēc nākas arī zemoties un lūgties, lai kāds biznesmenis, vai, drīzāk, viņa nolīgta kadru daļas intervētāja novērtē meitu.
Viņa man teica, ka atradusi laimi pateicības enerģijā. Mamma viņai atstāj pārpalikumus no darba. Atnes paciņas ar ēdienu, kas ir gards. Viņai tad mazāk jāgatavo pašai. Viņa samīļo mammu biežāk. Viņa ir kļuvusi empātiskāka.
Varbūt tās ir grāmatas, varbūt tā ir viņas pašas pieredze. Mamma savai trīsdesmitgadīgajai meitai, savai trīsdesmitpiecgadīgajai meitai skaita naudu uz kontu, lai nav jāstaigā pa humpalām. Lai ir nauda taksometram rezervē. Mammas uzupurējas, jo redz, ka meitas sevi nemīl. Tad mammas mēģina mīlēt dubultā un ar savu “mīlestību” meitas smacē.
Viņa teica, ka grib pārtraukt būt nevarīga paimeitiņa. Grib parādīt, ka spēj pati sevi apgādāt, taču jāsāk ar to, ka viņai jāmācās būt pateicīgai mammai par visu. Mamma atdod savu laiku un resursus, jo redz, ka meita aizvien meklē sevi.
Viņa arī teica, ka sākusi mammu biežāk aicināt ciemos. Viņa tā parāda, ka māja ir kārtīga, ir sakopta vide, viņa pacienā mammu ar pašizceptu kēksu un piedāvā kafiju. Mamma neviļus sajūtas mājīgi un sāk noticēt, ka meita ir izaugusi.
Viņa teica, ka tas nācies grūti. Tik daudzus gadus viņa spurojusies un teikusi, ka negrib, lai mamma redz viņas pašas dzīvokli. Viņas nekārtību, viņas gleznas, viņas samestās mantas čupā, viņas neizmazgāto veļu, viņas traukus izlietnē. Viņa negribējusi justies, ka mamma viņu ar vērtējošu skatienu caururbj par katru gruzi uz grīdas.
Taču tagad tas ir mainījies. Viņa to ir palaidusi vaļā. Viņas ar mammu dzer kafiju un ēd kēksu. Fonā skan mūzika, latviešu estrāde, kas abām patīk. Viņas runā atklāti, taču kā divas pieaugušas sievietes.
Tikai parādot, ka viņa nebaidās uzskatīta par pāraugušu pusaudzi, mamma ir sapratusi, ka viņa tiešām vairs nav pāraugusi pusaudze, nevīžīga studente, aizmāršīga un “visi citi vainīgi, es viena tā pareizā” gudriniece.
Viņa mammas ieteikumus uzklausa ar pateicību. Mammai ir lielāka dzīves pieredze. Jo vairāk mamma jūt, ka viņā klausās, jo vairāk uzlabojas viņu attiecības.
Draudzene teica, ka šim visam vajadzējis daudzus gadus. Taču viss ir diezgan vienkārši – mamma rūpējas par drošību. Lai meita prastu ar dzīvi tikt galā, viņa aizrāda un kontrolē, jo citādāk neprot. Ja meita parāda, ka tiek ar dzīvi galā, un mammas kontrolēšana viņai kā sietam ūdens iztek cauri, mamma beidz dzīvot viņas dzīvi un pievēršas savējai.
Tādas patiesas drošības draudzenei nav, taču viņa var uzvesties un justies tā, kā būtu. Viņa var ticēt sev. Viņa var iemācīties būt taupīgāka ar naudu, var būt godīgāka pret sevi, var vairāk teikt labus vārdus citiem un mazāk sevi žēlot.
Viņa neteica, ka tagad būtu laime pilnīga, bet viņa ir pārkāpusi pāri pati savam ego beidzot. Viņa ir sapratusi, ka būt par labu mammu var tad, ja Tu mīli pašas mammu. Pieņem un piedod viņai. Katrai mammai sava galva uz pleciem, netiesā, bet pateicies - ja pameklē, vienmēr ir, par ko pateikties.
Mēs tā kādas pāris stundas runājām, cik daudz grāmatu, podkāstu, meditāciju viņai bija jānoklausās, lai nonāktu pie tik kvalitatīvām pārmaiņām savā dzīvē.
Un tad viņa pajautāja, vai es esmu piedevis savam tēvam.
Es nopūtos un atbildēju, ka jā. Jebkurš aizvainojums tikai ēstu mani no iekšpuses. Es gribētu būt piedevis par simts un no sirds, taču apzinos, ka vēl tikai mācos. Daudzi vecāki viņu bērnus vajā murgos līdz bērnu nāvei. Vai es gribu tādus murgus? Protams, ka gribu piedot sev un vecākiem. Tas ir saprātīgi un veselīgi.
Viņa teica, ka tā nav atbilde, ka es racionalizējot. Uz to atbildēju, ka
zinu, ka man ir palikušas lietas, ko vēl vajag piedot. Piedošana ir pakāpenisks process. |
|
|
