Netīk, kad uz ielas, tramvajā, universitātē kāds man pieskaras/aizskar. Pat tie cilvēki, ar kuriem es universitātē komunicēju, ja viņi jokojot kaut kā man iebiksta, pieskaras, man tas izraisa negatīvas emocijas, it kā kāds ielauztos manā privātajā telpā. To es neizrādu, nē.

Vakar un šodien es sev paņēmu brīvdienu. Atpūtos, izgulējos, padarīju dažus darbiņus, atrādīju savu sql praktisko darbu.

  Šodien mums ir filmu un multeņu diena, par ūdens bruņurupuču dzīvi, fejām, fejām un zobu fejām.
  Tikai viens mācību mēnesis, tad sesija, un gads būs galā. Līdz tam laikam jāizpilda matemātiskās analīzes md, programmēšanas l.d., multimēdiju tehnoloģijās arī derētu uztaisīt animāciju, samontēt kādu video, lai varētu dabūt automātisko atzīmi un sesija liktos mazāk noslogota, bet studenti jau parasti visu atstāj uz pēdējo brīdi un tad raujas, lai kaut cik paspētu, jo parasti visiem liekas, ka sauklis ar mazāku piepūli pie maksimāla rezultāta ir attiecināms tieši uz viņu, ha.
  Logā, cik nu augstās ēkas ļauj, iespīd saules stari, tā vien sauc iziet ārā, bet šodien tomēr nē. Rīgā tāpat pavasari nevar sajust, nu vismaz centrā, varbūt kādā nomalē ir sastopama pavasara smarža un brīvi krītoši saules stari, nepiesātināti ar mašīnas izpūtes gāzēm, vizbulītes, krokusi. Tālā mežā, bet ne šeit.
Ai, ķiņķēziņiem fons dažādās krāsās, bet man tagad ir slinkums to labot, gan jau vēlāk.