Šodien ar J. bijām Mežaparkā, pastaigājāmies, noķērām dažus saules starus, veiksmīgi izvairījāmies no krītošās skrituļslidotājas pie Ķīšezera, braucošā vāģa. Tur viss kā parasti - daudz cilvēku, skrituļslidotāji, velobraucēji. Izkustina savas locītavas, izloka kājas un uzņemt, cik nu tas ir iespējams, svaigu gaisu. Un tobrīt  uz pavisam īsu brīdi es saškrobījos, ka mans vellis ir palicis pie vecākiem, un tuvākajā laikā tur arī paliks. Tur varētu paveļļot, jā. Vēlāk uztaisīju mums ņumzīgas vakariņas, bikuc vēlāk paēdām saldējumu un tā šī diena kaut kā tuvojas beigām.

 Runājām ar tēti skype, ikvakara video zvani. Runājām par mūsu šodienu, sportu, skriešanu, piemērotiem apaviem, 2012, Nibiru, Polijas pēcaviokatastrofas video, ēdienu, maniem sasniegumiem virtuvē utt. Tētis ir fantastisks cilvēks, viņš mani iedvesmo uz aktivitātēm, daudz, daudz lasījis, daudz ko zina, viņam ir daudz hobiju - skriešana, slēpošana, velobraukšana, un kā viņu tur - nu, kad ar ūdenslīdēja tērpu peld zem ūdens. Jā, mans tētis ir foršs! Gribētos būt kaut uz pusi tik aktīvai kā viņš. Ar viņu ir tā foršā čomošanās sajūta, nevis kā tēvam un meitai, bet kā riktīgiem čomiem.