Divi vakari, divas ģimenes Čili picas, diviem mums. Ūh. Rītdien derētu atslodzes diena.

Man patika pag.brīvdienas (~1.-5.maijs). Tad nu īsumā. Un tiešām īsumā, jo man nāk miegs, ha.
Brīvdienas sākās ar varenforšu pastaigu Ķekavā, gar upīti, pa taciņām. Viss ziedēja. Beidzot ieelpoju dabu. Skatījāmies kā saule riet. Ļoooti patika viss, viss. Lieliska diena.
Nākošā diena, ja pareizi atceros, tika pavadīta mājās.
Tad laidām uz Rēzekni. Un atkal jau daba, ezers, saulriets, "vardītes" ūdenī. Tēta un bumbuča vardītes tā riktīgi forši lēkāja, mana "varde" izpaudās kā - pļukš ūdenī. Ok, pāris reizes divi pļukš, kas nestāvēja blakus viņu sazinciktur lēcieniem. Mans bērnībā uzkačātais skills zudis.
Nākošajā dienā aizlaidām pie māsas, pagulējām starp kokiem šūpuļtīklā ar mazo Agniju. Un tā kaut kā diena nemanot pagāja.
Pienāca nākošā diena, taisījāmies uz pēdējo vakara vilcienu, stacijā iegādājāmies kaut ko ēdamu un dzeramu ceļam. Un izrādījās, ka tas vilciens tika atcelts. Aizlaidām uz autoostu un atkal jau neveiksme. Samierinājāmies, ka šī diena būs jāpavada tepat un nākošajā būs agri jāceļas. Tad braukājāmies ar divrieteņiem, vēlāk gājām barot pīles un tā un šitā.


Es novēlu jums nekad nebaukt vilcienā Sanktpēterburga-Rīga.

Labnakt.

Sagribējās sajust maijpuķīšu smaržu.

Atceros, ka, kad biju ļoti maza, mammai bija maijpuķīšu smaržas, kas man tajā vecumā dikti patika. Tā nu es, kā jau jaunai dāmai pienākas, sevi laiku pa laikam iesmaržināju, vienreiz man kaut kā tā pavairāk izlija. Tā nu tās smaržas mammai toreiz beidzās, jā.

 Vēl mamma stāstīja, ka, kad man bija tikai daži dzīves gadi pagājuši, tētis viņai uzdāvināja kaut kādas franču smaržas, kuras es tā riktīgi pa kluso ievērtēju uz sevis - pusflakoniņš izlija man uz džempera, kurš smaržoja vēl 2mēnešus pat pēc vairākām mazgāšanas reizēm. Varbūt tās arī bija tās maijpuķīšu. Lai vai kā, bet tagad es sev tādas droši vien negribētu.