Man patīk mani agrie rīti, kad jāmostas agrāk, es paspēju sataisīties uz lekciju, pasēdēt pie pc, pabrokastot un vēl uz dažām minūtēm ieritināties pie viņa siltajiem sāniem, cenšoties pakavēties mirklī, kad diena vēl īsti nav sākusies. Un tā līdz pēdējai minūtei, kad attopos, ka kavēju un man jāiet. Uzspiest dažas bučas un steigties uz lekciju. Tā bija šodien.
Nē, nē, pag, vēlie rīti ir krietni jaukāki - nekur nav jāskrien, var izgulēties, brokastis arī ir feinākas. Un būsim taču atklāti - esmu guļava.

Šodien bija Operētājsistēmas2 lekcija, kuras laikā mēs ar kursa biedriem centāmies kaut ko saštukot formālo gramatiku kontroldarbam, jo daudziem ir neskaidrības, ok, nevis kaut ko, bet bezkonteksta gramatikas čakaru. Tad nu abas lekcijas daļas (1h 30min) domājām un prātojām. Nākošā lekcija bija formālās gramatikas. Pirmās 20min bija vieslektors, kurš mūs centās pārliecināt par AT un FG pielietojumu dzīvē. Patiesībā tas viņam neizdevās, jo viņš stāstīja nevis par AT un FG, bet gan par savām gaitām - kad sāka studēt, ko studēja, kad paņēma uz armiju, kad apprecējās un tā. Vārdu sakot - galīgi ne pa ķeksi norunāja 15min, un tad pasniedzējs centās viņa uzmanību pievērst mūs interesējošai tēmai, kāpēc tad īsti tas vajadzīgs un kur tas noder. Visu starpbrīdi un vieslektora runāšanas laiku skaidroju Arnim un Mārcim bezkontekstu gramatikas. Skaidroju tik ilgi, līdz pati sapratu visādus sīkumus :D ha. Lai vai kā, bet kontroldarbs tāpat bija pārākais craps.
Tā, tad bija programmēšana. Tā kā šajā lekcijā stāsta to, ko mēs jau izmēģinām datu struktūru un pamatalgoritmu praktiskajā lekcijā, tad bija varengarlaicīgi. Tad nu taisījām papīra kuģīšus un lidmašīnas. Divus papīra kuģus uzspraudām uz Reiņa laptopa stūriem, izskatījās vareni. Mārcis izkrāsoja lidmašīnu. Lidoja labi, jā. Lai vai kā, bet lekcija pagāja diezgan ātri :D Lekcijas beigās pamanījām, ka Mārcis sēž aizmidzis. Paskatījāmies uz pulksteni - līdz lekcijas beigām 6min, nolēmām, ka nevajag modināt, lai paguļ. Starp citu, gulēšana lekcijās ir ikdienišķa parādība. Ja ne viens, tad otrs, ja ne otrs, tad kāds cits noteikti būs aizmidzis. Galvenais noturēt līdzsvaru.

Pēdējās dienas es jūtu sevī mostamies vēlmi vairāk kustēties. Būs nopietnāk jāpievēršas velo-mīšanās priekam, kā arī apsveru domu iet no LU kājām (uz gan nesanāks, jo man patīk iziet no mājām pēdējā brīdī un ienākt auditorijā pāris minūtes pirms lekcijas sākuma), varbūt arī pavingrot, kaut ko padarīties. Kustības, kustības. Kārojas, jā!

 Jāmācās AT, rītdien notiks lielā (pār)rakstīšana. Rītdiena pēc savas būtības būs diezgan traka ( iegalvojot to sev, es cenšos sevi motivēt), bet man nav ne mazāko sataukuma pazīmju. Tik mierīga, ka pašu tas kaitina, ha. Vienaldzība nogalina, vai tad ne? Bet laikam jau taisnība vien ir - ar gadiem mainās uztvere. Šodien 3-4h kārtējo reizi pārlasīju to visu, vēlāk pārbaudīju sevi - rakstīju teorijas konspektu, izmantojot tikai manus atmiņas resursus. Secinājums - transformatori, akceproti, autonomi automāti jau ir ērti iekārtojušies manās pelēkajās šūniņās, bet man vēl jāiekaļ sev atmiņā determinizācija un minimizēšana. Tas prasīt vēl kādas 4h. Tā ir tikai teorija. Tad būs jāpārbauda manas uzdevumu risināšanas spējas. Vārds risinināšana šeit neiederas, jo tā nav matemātika, bet nu.

 Īsi pirms iemigšanas es mēdzu skatīties griestos un domāt neko. Visgrūtāk ir nedomāt, t.i, stāvoklis, kad tur iekšā, galvā, ir pilnīgs klusums. Un panākt klusumu tur ir tiešām grūti, pat skatoties griestos, jo pēc mirkļa Tu jau sāc domāt par faktūru un krāsu, par to, ka baltā krāsa neabsorbē gaismas/krāsas starus kā to dara melnā, un tad domas brīvi plūst.