Man vienkārši nepatīk, ka cilvēki izsakās negatīvi par medībām. Turklāt, ir tikai viens, nepierādāms, arguments, kāpēc tās ir sliktas - tiek nogalināti dzīvnieki. Papildus faktors ir tas, ka šos cilvēkus ir neiespējami pārliecināt, ka tās nav nemaz tik nežēlīgas. Protams, gadās visādi, tāpēc varētu piekrist, ka reizēm ir nežēlīgas epizodes, bet ne dažas epizodes veido kopējo ainu.
Manuprāt, medības ir termins, kas nedalās sīkāk. Tas ir liels process, kas sastāv no daudzām un dažādām lietām. Medības jau nav tāda vieta, kur cilvēks aiziet, nošauj zvēru un tad visiem lepojas, ka ir nobendējis baigo zvēru. Tālāk es izklāstīšu dažus šī processa aspektus.
Cik reizes gadā cilvēks vispār aiziet uz mežu? Divas, trīs? Es to daru visu cauru gadu. Turklāt, eju uz mežu ne tikai ar bisi, bet arī pietiekami bieži bez tās, jo visu gadu jau nav īsti ko medīt, bet aiziet paskatīties, kas notiek, ta vajag.
Cik bieži cilvēki aizved meža zvēriem bargā ziemā pārtiku? Droši vien nemaz, jo mežā var redzēt tikai izgāztu miskasti, jo ir bijis žēl samaksāt pāris latus, lai to aizvestu uz izgāstuvi. Es pārtiku vedu uz mežu regulāri. Tas notiek gan savtīgos nolūkos, gad arī tāpēc, ka tā ir nepieciešama.
Tālāk var parunāt par rakstura īpašībām, kas ir nepieciešamas. Ziemā, kad ir kādi mīnus padsmit grādi, aizejat pastāvat kādu stundu vienā vietā, netrokšņojot. Pietiks, ja aiziesiet uz mežu vienkārši pastāvēt kādu stundu vienā vietā. Moš redzēsiet, ka kāds zvērs aizskrien garām. Turklāt, visu laiku vajag būt modram, jo nevar zināt, kad kaut kas parādīsies. Reizēm, tās varbūt labi ja sekundes, kad zvērs ir redzamības zonā. Šitā vienreiz tikai dzirdēju, ka kaut kas nobrikšķ, paskatījos un neko vairāk neredzēju. Tā kā bija ziema, tad ārā ejot varēju apskatīt tikai pēdas.
Par vasaras pārbaudījumu ar odiem vispār var nerunāt. Staigā un tikai cīnies. Ar visiem smēriem pūsties arī īsti nevar, jo zvērs šādu smaku var daudz vieglāk sajust, kas nozīmē, ka daudz grūtāk tikt viņam tuvumā. Protams ir arī kaut kas labāks par odiem - tie ir dunduri. To kodumus uzreiz var just. Šitā vienreiz iznākot no meža vēl varēju klapēt pie biksēm palikušos, kas vēl cīnijās, lai tiktu pie ēdiena. Ar vienu sitienu kādus 5-6 stabili varēja nosist. Papildus faktors vēl ir ērces, taču tās nav tik bīstamas, jo parasti mājās atnākot vēl nav piesūkušās, tāpēc atliek tikai nolasīt no drēbēm.
Kā pēdējo posmu var minēt medījuma dabūšanu ārā no meža un tā apstrādi. Labi ir tie gadījumi, kad tas nav pārāk tālu jāvelk. Buku jau pavilkt nav grūti, tas tāds viegls, bet nu savu piepūli jau tāpat vajag. Interesantāk jau ir vilkt kaut ko lielāku, ja vēl nav īsti cilvēki, kas var pavilkt. Es jau te vienreiz rakstīju kā cīnijos ar bebra dabūšanu ārā no meža. Diezgan normālu piepūli prasīja dabūt tādu 30kg dzīvnieciņu ārā no meža. Turklāt, sākumā to īsti arī nevarēja pavilkt, jo bija normāli brikšņi, tāpēc kādu laiku nācās to nest, ja nebūtu vēl jānes bise, tad būtu nedaudz vieglāk. Beigās vēl paliek dzīvnieka apstrāde, kas nozīmē, ka ir jāizlaiž iekšas, jānodīrā un jāsadala gaļa. Ar šo darbu 21. gadsimta publikai jau arī ir problēmas, jo neviens jau negrib īsti ķēpāt rokas. Sākumā jau man arī pārāk negribējās ar tādām lietām nodarboties. Tagad jau vairāk neredzu neko nepatīkamu. Vienīgi gadījumi, kad ir trāpīts kuņģī, ir nedaudz sliktāki, jo tas viss sāk nedaudz smirdēt. Un tā vēl ir tie stāsti, kad dīrājot nejauši iedur kuņģī un kāds normāli dabon sejā sūdus. Man gan nav nācies ne redzēt, ne piedzīvot šādus gadījumus, nav tie pārāk bieži sastopami. Gaļas sadalīšana jau tāds sīkums beigās vien paliek.
Toties beigās tam visam ir prieks. Turklāt laba sajūta ir gan pēc veiksmīgām, gan arī ne tik veiksmīgām medībām. Garšīgi ir ēst dažādus meža gaļas šmoriņus, kotletes un visu citu. Tam visam tomēr ir kaut kāda garša. Dabīgs produkts, nevis E... Papildus tam visam nāk stāsti, kurus pareizi pastāsto ir interesanti. Tāpat ir dažādas trofejas, kur katrai līdzi nāk stāsts, kas būtībā ļauj dzīvniekam dzīvot tālāk.
Medības noteikti nav nežēlīgākas par dzīvi, kuru mēs dzīvojam, kur bieži vien kāds kādu grib piečakarēt, apšmaukt, apmānīt. Bet, protams, dzīvē arī tāpāt kā medībās ir pozitīvās lietas - mīlestība, dažādi prieki, cilvēku palīdzība. Nav negatīvu vai pozitīvu lietu, ir tikai mūsu interpretācija par katru konkrēto lietu.