Likās jau ka galīgi čuju un asumu esmu pazaudējis, vai vienkārši neiet.
Šodien jau otru medību reizi pēc kārta pirmajā mastā redzēju alni. Tas gan atkal aizgāja nedaudz par tālu un pārāk ātri, lai to šautu. Tad bija tāds - njā, no vienas puses - redzu aļņus, kas jau ir labi. No otras puses - tie ir tur, kur neesmu es, kas nav tik labi.

Bet nu - nākamajā mastā paveicās labāk - alnis uznāca gandrīz tieši virsū. Pie tam gāja lēnām un mierīgi - tā ka pienāca pa 15m un varēja labi notēmēt. Lai arī - bija nedaudz starp krūmiem un vajadzēja šaut ātri. Bet nu - viss labs, kas labi beidzas. Tā ka tagad jau esmu nošāvis 2 aļņu buļļus. Šim pat bija tādi sakarīgi divžuburu ragi katrā pusē.

Sestdien bija forša medību sezonas atklāšana.
Rīts gan bija visai vēss un varēja pat nedaudz nosalt, jo ārā bija tikai ap +2 grādiem. Taču dienas turpinājums priecēja.
Pirmajā mastā nepaveicās man, jo alnis aizgāja garām nedaudz par tālu un pat īsti nebija iespējas izšaut. Nākamajā mastā aļņi atkal bija viltīgāki un aizgāja atpakaļ, kur tos neviens negaidīja. Blakus kolēģis gan bija veiksmīgs un veica trāpīgu šāvienu pa lapsu. Savu iespēju gan laidu garām - lapsa man skrēja pārāk tālu. A stirnas, kuras pienāca mierīgi un tuvu, no rīta sarunājām nešaut. Tad nu vienkārši notēmēju, paskatījos, ka trāpīt mierīgi vajadzētu - stāvošs zvērs, attālums metri 20. Un tad domās tikai uztaisīju tādu bah, bah. Nākamajā mastā vēl tika redzēts alnis, taču tas atkal pārvietojās tur, kur to negaidīja.
Nākamie divi masti gan palika bez redzētiem aļņiem.
Ja iepriekšējā vakarā cerēju, ka nu aļņi ir, vajag tikai nedirsties un visu normāli nokārtot, tad dienas beigās man tas netraucēja būt smaidīgam. Forši pavadīta diena - zvēri ir, laiks foršs. Tas, ka nedomā kā tos zvērus dabūt zemē jau ir cits jautājums.

Pēc tam gan vēl sekoja sabiedriskais darbs. Vajadzēja aiziet pajaukt pāris bebru dambjus, lai samazinātu ūdenslīmeni. Citādāk viss pludo un tur nekas tā īsti pārvietoties nespēj. Viens no dambjiem bija labi sabūvēts - tāds metru augsts. Vienā brīdī, pēc attaisīšanas, pat skatījos, ka tur mierīgi var braukt arī ar laivu, būtu labs kritums un vilnis :D
Lai gan tāds interesants notikums bija jau bebru dambju jaukšanas beigās - skatos - bļin esmu pazaudējis nazi. Un nav pat tāds - wtf, drīzāk - njā, žēl, ka pazaudēju. Normāls nazis, nav neko slikts, lai arī par super labu nenosaukt. Nu nekas, jau ilgi gribu saņemties paņemt labu nazi, nu būs motivācija lielāka. Beigās gan domāju - spals jau tomēr no koka, ja peldētu prom, tad būtu redzējis. Moš tomēr nedaudz jāpaskatās, vai kaut kur neredz. Paeju - skatos, jā rekur stāv. Nu neko, laikam vēl kādu laiku tomēr nepirkšu jaunu.

No vienas puses šodien bija veiksmīgas medības, kur izpildījām plānu.
No otras puses ir tāda urdzoša sajūta par kārtējām nepilnībām, kas varēja arī iedragāt plāna izpildi. Kā saka - ja rezultāts tiek sasniegts, tad jau citas lietas nav tik būtiskas, bet šoreiz ir tāds iekšējā aizture, ka tomēr kaut kas līdz galam nebija. Var jau būt, ka par to nebūšanu vajag tikai priecāties, bet kaut kā vēl neēsmu to pamanījis :)

Rīts sākas ar sapulci un īsu instruktāžu, tālāk jau dodamies uz mastu ieņemt vietas. Kā saka - čuhs, poņa un ņuhs ir noderīgas lietas, šajā gadījumā tie ieteica, ka vajag iet mierīgi un palikt pirmajā pozīcijā, lai tālāk soļo citi. Tad nu arī to veiksmīgi izdarīju. Sāk dzīt, dzird ka suņi rej, tad jau kaut kas būs. Vēl pēc laika dzird, ka sāk šaut. Vienreiz, tad vēlreiz un vēlreiz. Un vēl pēc kāda laika dzird, ka čab krūmi un vajag sagatavoties šaušanai, jo var redzēt, kā starp krūmiem zib kājas. Vienīgais mīnuss, ka tiešā šaušanas trajektorijā ir mašīna, tāpēc tas nedaudz ierobežo izvēles iespējas, kur izdarīt šāvienus - negribas jau kādam atstāt logā caurumu. Parādās alnis, atskan bam, bam - alnis pazūd, otrs alnis pazūd. Ir tād, bļe - pirmais bija par ātru, jo alnis tiko līda ārā, bet otrais varēja būt nedaudz par augstu. Neko - ielieku divas patronas no kabatas un gaidu tālāk - reāli jau liekas, ka stresam vairāk nav pamata - viss, kas ir bijis jau ir paspējis pārvietoties. Neko - mierīgi gaidu tālāk. Te pēc kāda laika šauj kolēģis blakus, bet tikai vienu reizi. Neko, gaidu tālāk. Pēkšņi dzirdu, ka atkal čab. Neko, sagatavojos, gaidu tagad, kad parādīsies atkal, lai var šaut. Šoreiz gan nešauju uzreiz kā tiek pabāzta galva no krūmiem, bet ļauju, lai pārvietojas tālāk un tad šauju. Hmm, alnis ņem un vienkārši nokrīt - ļoti pozitīvi. Teļš gan turpat vēl nogāja garām, bet šoreiz bija viņa laimīgā diena. Tā nu dublis divi izrādījās veiksmīgs. Ir tā iekšējā pretruna, ka vajadzēja dubli divi, lai situācija noslēgtos veiksmīgi. Un sireālā sajūta, ka tas bija patiešām gandrīz kā dublis divi, jo gāja tieši tajā pašā vietā un tieši tādā pašā kombinācijā.

Noslēdzot uz pozitīvas nots - pēc tam arī bija forša gaļas degustācija. Bija aktīvisti, kas sacepa akniņas un gaļu. Vēl kolēģis teica, ka svaigus elsiņus arī var ēst, tad nu izdomāju, ka vajag pagaršot, kā tad garšo svaigi elsiņi. Patiesībā svaigi elsiņi garšo sasodīti labi. Lai gan daudz jau tos nevar apēst, kādus dažus gabaliņus, bet tomēr tā garša mani kaut kādā ziņā pārsteidza - tāda maiga, īstas gaļas garša. Varbūt ar sāli, pipariem un sīpoliņu būtu pat vēl labāk, bet tas tāpat bija ļoti labi. Žēl tikai, ka tik drīz pie šādas delikateses tomēr netikšu.

Domāju brīvdienās varēs vismaz aizbraukt pašaut pīles, pat tiku pie papildus munīcijas, a brīvdienās laikapstākļi un pīles kaut ko sāk izdomāt. Piektdienā bija pīles, bet laikapstākļi tādi, ka var tik redzēt kā bars lido un pēkšņi aizlido pa vēju. A šodien atkal kaut kāds lietus, apmācies un nekas gandrīz nelido. Tik spēj ieraudzīt, ka kaut kas jau ir pārlaidies pāri galvai un izdomā laisties citur. Nav pat pa ko īsti šaut. Beigās jau pašā tumsā vienu pamanīju puslīdz laicīgi - daudz jau nebij ko domāt bliezu vienreiz, otreiz un tik ātri spēju noskatīt vietu, kur tā krīt zemē. Tā ka gadu laikā kaut kādu skilu esmu attīstījis, jo pirms gadiem 4, varēju tikai šaut pa pīlēm, a zemē spēju dabūt tikai vienu. Šogad tādas jau ir veselas 5.

Tā kā šodien ir varenā pīļu sezonas atklāšana, tad nu skaidrs, ka vajadzēja braukt uz mežu. Nu skaidrs, ka pīļu sezonas atklāšanas ziedu laiki ir jau aiz muguras, bet nu kaut kas jau vēl notiek. Vienīgi, tā kā apkārtnē nav īsti labu ezeru, kur tās patstāvīgi un kvantitatīvi uzturētos, tad tika atrasts testa variants - apskatīties vai tās nedzīvo bijušajā karjerā.
Aizsteigšos notikumiem pa priekšu - tās šodien tur nedzīvoja. Lai gan vienu lidojošu pīli redzēju, bet pārāk tālu. Jā, vismaz pozitīvais aspekts bija tas, ka satiku vietējo mežsargu un pat atzīmējos, ka esmu pārbaudīts.
Tad nu nekas cits neatlika, kā mainīt dislokācijas vietu un potenciālo medījumu. Tad nu vajadzēja braukt pasēdēt atkal pie ūdens, tikai tagad ar mērķi šaut tos, kas pārvietojas vairāk zem ūdens, bebrus, nevis tos, kas vairāk virs ūdens, pīles. Pagājušajā nedēļā veicām sabiedrisko darbu un pazeminājām bebriem nedaudz ūdenslīmeni, tad nu šodien turpat braucām arī medīt.
Tā kā ir jau vēls un nāk miegs, tad nu stāsts būs vairāk statistisks nekā aprakstošs - peldošu bebru dažādos attālumos redzēju kādas 7 reizes, 3 no tām pa to tika raidīts arī svins, no kurām 2 beidzās par labu man un 1 par labu bebram. Pēc lieluma gan spriežot, tas viens vēl veiksmīgi dzīvo. Tagad vismaz ir cerības tikt pie svaigi šmorētām aknām un vēlāk arī pie kādas gardas kotletes.

Jā, atpakaļ ceļā pārliecinājāmies, ka ceļu policija šodien arī ir paaugstinātā darba režīmā, jo aktīvi turēja gandrīz visas mašīnas, kas brauca garām un pārbaudīja dokumentus. Tā kā bija tumšs, tad laikam pārāk necentās noķert medniekus, jo mūs neapturēja. Kā ar tēvu smējāmies, tad būtu vismaz varējuši apskatīties bagāžniekā, kā izskatās bebri.

Un vispār šodien profilakses pēc būs jābrauc uz mežu. Jāpasēž, ar odiem jāpacīnās un jāpadomā.

UPD (0:45): Medības bija veiksmīgas un savā ziņā agri beidzās un relatīvi laicīgi esmu mājās un viss ir pabeigts. Jāsaka gan, ka prakses nolūkos noderēja, jo citādi tik reti sanāk tur būt, kur nu vēl nedaudz pastrādāt, ka liekas, ka pilnīgi zaudēju meistarības prasmi :D

Vajadzētu šodien izmantot puslīdz brīvo vakaru, ka būšu pienācīgi mājās un aiziet uz mežu. Citādi ļoti sen tur nav būts, bise vēl ierūsēs :D

Šodien pirmo reizi šogad izdevās aizbraukt pamedīt bebrus. Uzreiz tāds pozitīvs noskaņojums. Dažas stundas svaigā gaisā, pie dabas. Putniņi čivina, lido riņķī.
Bebru arī redzēju, vēl vienu arī dzirdēju, bet pozīcijas izvēle šoreiz bija par labu bebriem. Nekas, gan jau. Vienīgi uz vakaru rokas jau bija nedaudz nosalušas, nav diez ko silts.
Smaids ir un tas ir pats galvenais!

Vakar bija forša diena, tad netik forša, bet šodien tā atkal bija jau forša diena.

Ņemot vērā, ka lielu nedēļas daļu cīnijos, lai sarakstītu četras lapaspuses, tad bija viennozīmīgi skaidrs, ka vajag fizisko atslodzi pa svaigo gaisu. Protams, jābrauc un jāskrien pa mežu. Nu jā, skriešanai pa mežu gan bija tikai daļēji vēlamais rezultāts, jo svaigais gaiss bija uzņemts, bet zvēri tā arī vēl skrēja pa mežu. Viens pat tika pie iespējas šaut, bet sivēns bija pārāk mazs un pārāk tālu. Tad nu skaidrs, ka šito lietu tā nevar atstāt. Tad nu ar kolēģiji viennojāmies, ka jābrauc vēl vakarā sēdēt uz gaidi, vismaz tur varēs mēģināt kaut ko nošaut.
Domāts, darīts. Tad nu ap pussešiem jau esam mežā. Nedaudz pazuda jau optimisms, jo kaut kāds kadrs bija pamanījies iedzīties ar savu mega golfu tieši pie vietas, kur ir jāsēž un nobuksēt. Cik nu nobuksēt, bet vienkārši mašīnas nepietiekamas jaudas dēļ netikt augšā pa nelielu kalnu. Tad nu palīdzījām ātri pastum, lai netraucē medīt. Tas nedaudz nosita optimismu, jo šitā var iztraucēt meža cūkas un tās var neatnākt. Bet nu ok, gāju tik mierīgi uz višku sēdēt. Jaunie cimdi arī izrādījās nepietiekami funkcionāli, jo bija, manuprāt, pārāk skaļi, kas varēja izrādīties nepraktiski medību situācijā. Tad nu nācās sēdēt vilnas dūrainīšos. Tā nu sēdēju, pēc kādas stundas jau biju pabesijies ārā, vienbrīd gan kaut kādas skaņas pa mežu bija, bet nekas neparādījās. Jāsaka gan, ka vismaz biju normāli saģērbies un pārāk nesala. Tad nu vēl sēdēju un gaidīju. Līdz brīdim, kad atkal sadzirdēju, ka parādās kustība. Nu jā, tad nu meža cūkas bija atnākušas. Jāsaka gan, ka atnāca vairāk nekā vajag. Nē, nu tā jau kruta izskatās, ka vienā brīdī viss bars pārvietojās un var redzēt tādu ~10 metru garu, melnu strīpu. Bet no šaušanas viedokļa tas viss tik kruta vairāk nav, jo vajag precīzi izšķirt mērķi. Papildus vēl novilku dūraiņus, lai var normāli ar pirkstiem sajust gaili. Tad nu lēnām arī gaidīju, kad kāds normāli atškirsies no bara un būs pa šāvienam, citādi var redzēt tikai tādus lielus, melnus pleķus. Papildus lēnām rokas pirksti izjuta arī stindzinošo aukstumu, Bet pienāca arī brīdis, kad viens no visiem atdalījās no bara un bija puslīdz skaidri saredzams. Tad nu arī tēmēju, cik nu labi tādā situācijā varēju un mācēju un izdarīju šāvienu. Uzreiz situācija palika nedaudz neskaidra, jo, pirmkārt, no stobra galā bija nedaudz apžilbinošs uguns, un, otrkārt, melni pleķi sāka skriet dažādos virzienos.
Tad nu ievērtēju, ka nekas melnas zemē nav palicis un tas nav īsti labi. Rokas pamatīgi nosalušas un tāpēc ir tāds neliels drebulis. Piezvanīju kolēģim, informēju par situāciju. Ņēmu lampiņu un gāju lejā apskatīt situāciju precīzāk. Bet nu neko šaušanas vietā neredzēju. It kā viss kā vajag, bet rezultāts nekāds. Bija tāds drusku nelāgs noskaņojums. Pēc kādas pusstundas kolēģis arī bija klāt, ieradās no savas sēdvietas. Sākām izpētīt situāciju rūpīgāk, kaut gan biju jau ļoti pesimistiski noskaņots. Bet nu jā, pagāju drusku dziļāk mežā, kur vienā brīdī var redzēt, ka aizstiepjas tāda normāli sarkanīgi pilieni blakus iemītai takai. Pasaucu kolēģi. Papildus novilku cimdu, lai var vajadzības gadījumā ātri šaut. Un devāmies pa pēdām, bet nu pēc kādiem pārsimts metriem tomēr sekošanu atcēlām. Vienojāmies to turpināt no rīta, jo bija pārāk tumšs un arī sekošanas iespējas pasliktinājās. Tajā brīdī roka bija pamatīgi nosalusi. Ātri dabūjo to kaut kā zem apģērba un pie siltas miesas.
Pa nakti jau galvā visādas domas. Kas bija tā, kas ne tā. Kur bija errors. Nu jā, miegs nebija diži labs. Un tas droši vien nedaudz pabojāja vīkendu svaigajā gaisā. Bet nu jā, cēlos agri, jo pēc pusdienlaika jau bija jābūt ciemos. Un tā nu devāmies atkārtoti pa pēdām. Kādu gabalu tālāk vajadzēja noiet, bet medījums veiksmīgi tika atrast. Vismaz par to prieks. Vēl vajadzēja to izvilkt ārā. Konstatet, kur bija errors, kaut gan baigais errors jau nebija, jo reāli sanāca trāpijums 5-10 cm pa kreisi no optimālās vietas. Bet pozitīvi, ka bija jau palicis tur iepriekšējā vakarā un nekur diži tālu nebija aizgājis. Njā, reizēm tā, diemžēl, sanāk, ka nekrīt uzreiz un uz vietas.
Jā, papildus tam visam, šodien konstatēju, ka tomēr kādi trīs pirksti ir nedaudz par daudz apsaldēti. Divi vienai rokai un viens otrai. Laikam pa daudz bija saskarsmē ar metālu.

Man patīk medīt, bet medības kopā ar amatieriem reizēm nesagādā nekādu prieku.

Tagad jau esmu apēdis savu sestdienas vakara saldējumu un noskaņojums nedaudz ir uzlabojies. A tā, aizgāju pamedīt un palaidu garām alni. Bļ. Tā nu paliku bez aļņa gaļas šmoriņa. Njā. Tāds ritīgi sūdīgs garīgais par to bija. Zināju, kur ies un zināju, kur vajag gaidīt, sagaidīju, bet kaut kas pietrūka.
Vismaz daudz maz drīz pēc tam reabilitējos, jo izvēlētajā vietā garām skrēja arī meža cūkas, kuras visas tomēr tālāk neaizskrēja. Nē, nu cūkgaļa arī ir makten garšīga, bet tomēr ne tik garšīga kā aļņa gaļa.

Lēnam izkopjam rūpniecisko perfektumu.

Pusotras stundas palīdzība un tēva pagrabā karājas mežacūka.

Šodien izlēmu, ka tomēr vēl var veltīt dienu medībām un jāmēģina būs saņemties nākamajā mēnesī, lai kaut ko aktīvāk, mērķtiecīgāk sadarītu.
No rīta pirmais piegājiens beidzās bez nekāda rezultāta - tā īsti arī nekas pat netika redzēts. Tad nu akal pārbrauciens uz nākamo vietu, neliela pauze un medības turpinās. Tā nu stāvu savā vietā un priecājos par jauko skatu.
Nē, nu atainojot skatu ar mobilā telefona palīdzību, protams, nevar radīt to noskaņojumu, bet tā saule tā tieši krita starp eglēm. Tāds jauks skats, turklāt, tā jau pārkāpu savus principus attēlējot skatu, jo nācās meklēt telefonu un izdarīt uzņēmumu. Tā var bildē uzņemt arī kaut ko skrejošu :)

Tā nu mierīgi stāvu, kad dzirdu, ka otrā pusē vienreiz izšauj, uzreiz jau ir skaidrs, kas šāva un kur šāva, vienīgi dīvainā kārtā bija tikai viens šāviens. Neko mierīgi stāvu un gaidu, kas notiks tālāk. Tad nu dzirdu, ka pie blakus stāvošā pa mežu notiek rosība, jo var dzirdēt diezgan pamatīgu krūmu krakšķēšanu. Domāju, ka tā brakšķēšana pārstās, jo zvērs(i) tur ies arī pāri ceļam. Bet nu redzu, ka mežā parādās kaut kas melns un kustās manā virzienā. Ņemot vērā, ka vieta jau laba, lai izvērtētu, kas skrien un pa ko šaut, tad redzu, ka skrien rindiņā meža cūkas. Es jau noskatos, ka pēc principa būtu pirmā, otrā jālaiž garām un pa trešo varētu šaut. Priekšā tieši tāda laba līnija, kur šaut. Bet tad notiek diezgan negaidīta lieta, ka tā rindiņa izklīst un pārvēšas par baru, kas rezultējās ar nespēju pārorientēties situācijā un neveiksmīgu šāvienu. Skaidrs, ka jāšauj otreiz, bet tagad situācija ir vēl nedaudz mainījusies, ka viens no diviem atpalicējiem sāk skriet vēl tuvāk ceļam, tā ka skaidrs, ka jāšauj tas. Pa vidam vēl nedaudz nolažoju pārliekot pirkstu no viena gaiļa uz otru, jo cimds nedaudz aizķeras, bet nu situācija atkal jau tiek kontrolēta, spēju saņemties un pat redzu, ka diezgan veiksmīgi esmu nomērķējis. Tad tikai bams - un skatos, ka kaut kas nokrīt. Pēc kāda laika vēl bams pie nākamā mednieka, bet neveiksmīgs bams. Vēl pēc kāda laika garām aizskrien 3 atpalikušie rukši, bet kaut kā skrien pārāk tālu un pat nemēģinu sveicināt. Tā nu drīzumā gan jau tikšu pie meža cūkas šmoriņa.

Šoreiz pat pozitīvi pārsteidza kolektīva biedri. Vadītājs bija noorganizējis katlu, kurā šmorēja stirnu uz uguns, tad vēl sacepa aknas un meža cūkas pautus. Tāda īsti pozitīva noskaņa bija.

Beidzot esmu ticis arī mājās. Visa diena aktīvajā atpūtā.
Vispirms jau aktīvā atpūta pa svaigu gaisu trekājot meža zvērus. Šoreiz pat rezultatīvi, jo pa visiem tika notrenkāts viens alnis. Es pat teiktu, ka netipiski ātri ar to pat tika tikts galā. Ok, tāpat jau bija pietiekami liels bars skatītāju, bet nu darītāji bija vairāk nekā parasti. Tagad tikai jāizdomā, ko darīt pa sestdienām, kamēr nebūs sniegs - sēdēt mājās vai tomēr turpināt izgājienus pa svaigu gaisu, ja ņem vērā, ka tie vairāk būs izgājieni pa svaigu gaisu :)
Jā, pagāšās nedēļas komentētājiem, varu teikt, ka šonedēļ paveicās vismaz vienai strinai. Vēl garām aizskrēja divas lapsas, kuras pasveicināja blakus stāvošais mednieks.

Pēc tam paspēju ierasties mājās, nomazgāt rokas no asinīm, pārvilkt drēbes, samest somā bumbas dauzīšanai nepieciešamo ekipējumu un doties vēl pamētāt bumbu pa grozu. Pusotra stunda aktīvā atpūta skrienot un metot. Pat nebija nemaz tik slikti, ja ņem vērā, ka ļoti ilgu laiku pa grozu nebiju metis.

Tā nu ir sanākusi kārtīga sestdienas aktīvā atpūta :)

Medīt pa slapju laiku nav diez ko patīkami.
Papildus vēl stāvēju kādus 10 metrus no vietas, kur būtu bijis jābūt, lai varētu tikt pie cūkgaļas. Citādi tikai paspēju ieraudzīt, ka mežacūka skrien un saprast, ka nav vairāk vietas, kur pa to varētu šaut. Nedaudz nepaveicās un nedaudz nolažoju.

Pāris stirnām gan tā nepaveicās.

Šodien atklāju kolektīvo medību sezonu. Hmm, kā atpūtai jau nav nekāda vaina. Diena svaigā gaisā, var pastaigāt. Pattrennēt muskuļus gandrīz nekustīgi stāvot, klausīties mežā. Bet nu, kā medības pasākums ir švaks.

To, ka dzīšanas vietas vairāk izvēlas pēc čuja, to vēl varētu pieciest, jo man ir visas iespējas kārtot medību vadītāju kursus un vadīt. Arī ar visu to kaut ko vēl varētu nošaut, ja daži nebūtu jau sasnieguši pensijas vecumu. 30 metru attālumā aiziet cūka un tā netiek pamanīta, bļoda. Es saprotu, ka nu var netrāpīt, jo ir uztraukums, cūka ātri skrien, bet nu neredzēt/nedzirdēt. Bet nu tā laikam ir norma, jo pagājušajā gadā līdzīgi tajā pašā vietā tika palaists alnis.

Vismaz vakars foršs, tāpēc vēl ar kolēģi aizbraucām uz gaides medībām. Vismaz redzēju zvērus un kaut ko nošaut jau arī varēju. Vispirms buks paņēma uz pārsteiguma momentu un pieleca zālē un skrēja ar pakaļu prom un sāniski apstājās jau pārāk tālu. Tad vēl bija lapsa, kur sēdēja, kamēr piegāju līdz kādiem 50m, bet nu kaut kā nebija iekāriena šoreiz šaut. Lapsa arī nesteidzīgi pazuda. Vēlāk gan tā vēl nonāca garām viškai, bet nu ja jau ir laimīgā diena - tad ir :)
Kolēģim arī bija iespēja, tikai viņu pievīla neuzmanība.

Vakar aizbraucu kārtējo reizi drusku pasēdēt mežā. Iepriekšējā vakarā arī biju turpat, tā ka varēju izpētīt situāciju.
Tā nu aizeju līdz izcirtumam un skatos, kur varētu būt piemērota vieta, lai sēdētu un gaidītu medījumu. Izcirtums jau liels, bet attālums, kurā ir saprātīgi šaut nav tik liels. Tā ka vietas izvēle bieži vien var būt kritiska. Beigās arī atradu tīri piemērotu vietu, meža mala ne pārāk tālu un no vienas puses ir uzaugusi zāle, kas piesedz, lai zvēri tik viegli nepamanītu. Tā nu paņemu vēl nozāģētu koka gabalu, uz kura varētu sēdēt, lēnām iekārtojos, kad skatos, ka no zāles izskrien buks, laikam arī ir dzirdējis, ka iekārtojos, izcirtuma vidū apstājas, skatās, kas notiek, bet nu attālums nedaudz par tālu, lai šautu. Neko, buks paskatās un aizskrien mežā. Ņemot vērā, ka vakar redzēju vairāk kā vienu, tad nolemju, ka stresam nav pamata un sēžu tālāk. Vismaz kaut ko esmu redzējis :)
Tā nu sēžu, kad pamanu, ka izcirtuma otrā pusē sāk kustēties kaut kas sarkans. Jā, ir, bet stipri par tālu. Vismaz ievērtēju, ka virziens ir pareizs un tas lēnām nāk uz manu pusi, vajag tikai gaidīt. Tā nu sēžu gaidu, kad kādus metrus 70 no manis, tas apstājas un sāk skatīties uz meža malu. Tā nu arī pievēršu uzmanību meža malai, kad vienā brīdī pamanu, ka nozib kaut kas sarkans, njā lapsa staigā. Tagad būtiskais jautājums - vai lapsa var aizbaidīt buku? Buks skatās, bet prom tā īsti nebēg. Tā nu akal šis ir lēnām sācis kaut ko ēst, bet virziens nedaudz pamainījies, vairāk tā īsti nenāk manā virzienā. Neko, jāsēž un vēl jāpagaida. Tā nu sēžu, kad no meža kantas netālu no manis jau pamanu to pašu lapsu. Tāda ne pārāk liela, kā jau vasarā, nedaudz applukusi. Domāju, vai moš nešaut šo zemē, lai nemaisa citās reizēs vai arī tomēr gaidīt lielāko medījumu. Tā nu lapsa lēnā garā pārvietojas pa mežu, uzkāpj, kādus 20 metrus no manis, uz celma, paskatās arī uz buku, bet nu mani kaut kā īsti nepamana un lēnām turpina savu apgaitu. Buks arī ievērtē, ka lapsa ir pazudusi un turpina savu ceļu, lēnā garā pārvietojoties manā virzienā. Tā nu sēžu aiz smilgām un pacietīgi, cik nu pacietīgi šādās situācijās tas ir iespējams, gaidu un ceru, ka smilgas mani labi piesedz.
Jā, veiksmīgi arī sagaidīju.

Vakar aizgāju uz mežu, lai var atklāt medību sezonu uz stirnu kazām un kazlēniem. A tur priekšā odi, a pretlīdzeklis kabatā nav aizķēries. Bet tie odi neciešami daudz, tā ka atkauties īsti nav iespējams, turklāt, tie kaut kādi neparasti - tādi dikti lieli. Baidīties tie arī pārāk nebaidās - nospiest šos viegli, toties vienu nospied, cits uzreiz vietā. Tā nu ej un cīnies.

Jā, neskatoties uz nesamērīgajiem odiem, atklāšana tomēr izrādījās veiksmīga.

Šodien sanāca tomēr arī aiziet līdz mežam un savā ziņā atklāt medījumu sezonu. Sezonu jau it kā atklāju pirms kāda laika, bet tagad oficiāli arī esmu kaut ko nomedījis.
Tā nu eju un skatos, ka izcirtuma malā stāv āzis. Nu, daudz nav jādomā, cepure, binoklis zemē, botas arī ātri tiek novilktas, lai varētu klusām pārvietoties tā virzienā. Bet nu tas tādā slikti redzemā vietā, tieši izcirtuma malā krūmiņos stāv. Ņemot vērā, ka jāiet gar izcirtuma malu, tad īsti to redzēt nevar. Tā nu lēnā, garā klusām virzos tā virzienā. It kā jau kaut kas sarkanīgo oranžs tur ir, bet paskatoties vērīgāk, tās tomēr ir nokaltušas priedes zars. Tā nu saprotu, ka šodien laikam tam ir paveicies un jau taisos iet pēc savām mantām, bet pirms tam vēl pārmetu skatu pāri izcirtumam.
Tā nu skats lēnām slīd tam pārī, līdz brīdim, kad skatā parādās kaut kas mazs un nedaudz sarkanīgs. Jā, šajā virzienā virzās lapsa kūmiņš. Daudz jau jādomā nav, jo šitie nekādi labie zvēri nav, ēd tikai citus zvērus un vēl infekcijas izvazā. Tā nu gaidu, lai pienāk tuvāk. Tā nu šis nāk, nāk līdz brīdim, kad nostājas diezgan labā pozīcijā - tieši plāteniski un ne pārāk tālu, taču šajā brīdī kā ceļu bisi pie plece, tā šis to pamana un metas riņķī. Tad ir sekundes simtdaļa pārdomām par tālāko rīcību, kur ātri nonāku pie secinājuma, ka ir tikai jāšauj - tā arī daru. Patiesībā biju pat nedaudz pārsteigts, ka kūmiņš tā arī nekur tālāk neaizskrēja. Kā saka, sāku jau zaudēt asumu.

Toties atkal pierē odi ir atsājuši īslaicīgas piemiņas zīmes uz kādu laiku.