Šodien sanāca tomēr arī aiziet līdz mežam un savā ziņā atklāt medījumu sezonu. Sezonu jau it kā atklāju pirms kāda laika, bet tagad oficiāli arī esmu kaut ko nomedījis.
Tā nu eju un skatos, ka izcirtuma malā stāv āzis. Nu, daudz nav jādomā, cepure, binoklis zemē, botas arī ātri tiek novilktas, lai varētu klusām pārvietoties tā virzienā. Bet nu tas tādā slikti redzemā vietā, tieši izcirtuma malā krūmiņos stāv. Ņemot vērā, ka jāiet gar izcirtuma malu, tad īsti to redzēt nevar. Tā nu lēnā, garā klusām virzos tā virzienā. It kā jau kaut kas sarkanīgo oranžs tur ir, bet paskatoties vērīgāk, tās tomēr ir nokaltušas priedes zars. Tā nu saprotu, ka šodien laikam tam ir paveicies un jau taisos iet pēc savām mantām, bet pirms tam vēl pārmetu skatu pāri izcirtumam.
Tā nu skats lēnām slīd tam pārī, līdz brīdim, kad skatā parādās kaut kas mazs un nedaudz sarkanīgs. Jā, šajā virzienā virzās lapsa kūmiņš. Daudz jau jādomā nav, jo šitie nekādi labie zvēri nav, ēd tikai citus zvērus un vēl infekcijas izvazā. Tā nu gaidu, lai pienāk tuvāk. Tā nu šis nāk, nāk līdz brīdim, kad nostājas diezgan labā pozīcijā - tieši plāteniski un ne pārāk tālu, taču šajā brīdī kā ceļu bisi pie plece, tā šis to pamana un metas riņķī. Tad ir sekundes simtdaļa pārdomām par tālāko rīcību, kur ātri nonāku pie secinājuma, ka ir tikai jāšauj - tā arī daru. Patiesībā biju pat nedaudz pārsteigts, ka kūmiņš tā arī nekur tālāk neaizskrēja. Kā saka, sāku jau zaudēt asumu.

Toties atkal pierē odi ir atsājuši īslaicīgas piemiņas zīmes uz kādu laiku.