"Sist var tikai to, kas ir vājāks un nevarēs pietiekami sist pretī."

Nezinu gan, kas pēc tā vadās, vājākos jau tieši nesit, gan tāpēc, ka viņi tevi neapdraud, gan tāpēc, ka ir garlaicīgi sacensties ar vājākiem.
Alu cilvēkiem pavisam noteikti piemita līdzjūtība, citādi mēs šeit nemaz virtuāli nekomunicētu, vienīgi, ka sākotnēji šis instinkts radās tikai savas sugas ietvaros un jebkāda novirze uz citām sugām ir tāda kā kļūdīga blakus parādība, bet tā kā tā līdz šim vēl nav iznīkusi (izņemot dažiem, piem., tev) , acīmredzot ir tik pat vērtīga. Dzīvnieki tiešām dažreiz atstāj vārgos likteņa varā, bet tikai tāpēc, ka nekļūdīgi zin, ka palīdzēt ir pāri viņu spēkiem, cilvēka spēkos savukārt ir ievērojami vairāk, tāpēc arī attīstāka šī tieksme. Toties daudz biežāk dzīvnieki viens otru aizstāv no ienaidniekiem, ziņo par ienaidnieka tuvošanos un dalās barībā.

"Es apgalvoju, ka, ja viņš to var atļauties un ja viņam tas patīk/garšo, tad kāpēc, lai viņš to neizvēlētos?"
Tāpēc, ka kāds no tā iet bojā, tāpēc!
Respektīvi, tikai tāpēc, ka tas ir pa spēkam, nenozīmē, ka to var darīt.
Pie tam interesanta bija tava doma par bultām un lodēm, un cilvēku pārākumu, gribētu redzēt, kā tu ar tiem aļņiem un meža cūkām cīnītos, ja tev nebūtu iepriekš minētā epikējuma. Tas nav godīgi -ja medībām pieiet no sportiskuma principa. Un pēc ētikas principiem, ja cilvēkam ir dots neapstrīdami augstāks saprāts kā dzīvniekiem, tad to nevajadzētu izmantot tikai pašlabumam, resp., izdomāt, ka var nošaut tīģeri, bet neizdomāt, ka tīģera āda nav domāta, lai varētu izgreznoties.