![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u
Kas attiecas uz drošības vajadzības fundamentalitāti - pēdējā laikā tā aizvien biežāk tiek apšaubīta. Vismaz tās vispārīgums.
Turklāt es ne līdz galam sapratu, ko Tu gribēji teikt ar to drošības vajadzību? Resp., visas tās, kuras gatavas pieņemt savu pakārtoto statusu kā normu, to dara drošības meklējumu vadītas? Kas tā ir par drošību? Drošība no kā? Kas var iedvest tik neprātīgas bailes, lai maksātu tik briesmīgu cenu?
tas ko tu sauc par pakļautā - padotā lomas pilnīgu pieņemšanu drīzāk ir fundamentāli cits pasaules uzskats nekārtojot dzimumus hierhiskā sistēmā, bet pieņemot, ka katram no tiem ir savs mērķis/ uzdevums.
vīrieši nevar dzemdēt bērnus, tāpēc viņiem jāuzņemās sievietes (vai sieviešu, atkarībā no auglības) apgādāšana bērnkopības laikā, kad sievietei pie pupa karājas zīdainis. vai tā ir pakļautība, nē, vienk. tavas oponentes to redz kā atšķirīgu lomu ( vismaz tikmēr, kamēr mātes objektīvi ir primārās aprūpētājas zīdainības un bērnu slimošanas laikā). vai tas ir pietiekams pamats maksāt sievietēm mazākas algas - nē, nav. :) un labi, ka ir cilvēki, kas par to (vienādām algām dzimumiem) cīnās. es subjektīvi esmu par slinku un savtīgu lai iesaistītos šāda veida aktīvismā, un, es domāju, ir gana daudz gudru sieviešu un viriešu, kuri dzimumlīdztiesibas karogu vicina efektīvāk nekā es - un, ja tas viņiem sagādā prieku, būtu grēks viņiem traucēt.
varbuut)
Piedod, bet tikko man bija ļoti jāsavaldās, lai Tevi neizbanotu.
P.S. Tu tiešām runā par kaut ko pilnīgi citu, kam ar mana ieraksta tēmu ir tikai pastarpināts sakars. Tavu piedāvāto tēmu izvērst man nav nekādas intereses. Ļoti savādi, ka starp mums radusies tik milzīga komunikācijas barjera.
(Viss, man laikam jāiet pakārties, es vairs neprotu rakstīt!)
2) drosiba (lemumus izdara un attiecigi atbildibu uznemacs Cits)
3) vara (kachat savu nozimigumu vieglak ir obskuras sistemas, kuru ietvaros visu var pieradit, galvenas stipri un skali to darit; religija, ezoterika, 'vertibu instituts' u.tml. tam labi geld)
Es pieņemu, ka Tava dzīves pozīcija ir kaut kas tāds, kas Tev neuzdzen nelabumu, tātad visai pretējs aprakstītajam super ekstrapolētajam viedoklim (man, tāpat kā Snorkei dzīvē ar tādu tīrradni nav nācies satikties).
No savas puses skaidroju, ka, manuprāt, aprakstītā ir relatīvi efektīva izdzīvošanas stratēģija, kas nodrošina homo sapiens sugas laimīgu augļošanos, vairošanos un saglabāšanos un no šī aspekta derīga. Ne ideāla, protams, bet derīga. Mēs, dzīvojot visai rožainos un pārtikušos apstākļos varam atļauties greznību šo stratēģiju neizvēlēties - ak mēs, laimīgās, citām nav paviecies pareizā vietā piedzimt vai arī tas vēl nav pielecis. Un tādu kā "mēs" ir knapi 10-20 % no planētas iedzīvotājiem.
Taču es nerakstu par izdzīvošanas stratēģijām un man šķiet dīvaini, ka Tu tieši manu ierakstu esi izvēlējusies sarunai par tām.
Tāpēc, ka Tu prasīji. :) viss, beidzu.
Taču pat muļķis un muļķe spēj sajust aizvainojumu, saskaroties ar klaju netaisnību. Un mani interesē tie mehānismi, kas ļauj šo aizvainojumu pārvarēt un pieņemt netaisnīgo situāciju kā taisnīgu, pareizu un dabisku.
______________________________________
nope. tā ir viņas izpratnē pareizā lietu kārtība, jo ļauj viņai vienkāršāk, ērtāk un lielākā labklājībā izdzīvot pašai un izaudzēt bērnus. nekāda sadisma, mazohisma, dziļu ciešanu, vai pieķeršanās varmākām.
drāma un konflikts sākas tajā brīdī, kad kādai šajā sistēmā dzīvojošai tā vairs neliekas pareiza kārtība, tad, jā, var sākt runāt par varu, cīņu par varu, apziņu, brīvību un viskocitu.
OK, es varu Tev vienkārši uz vārda ticēt, ka tā tas patiešām ir - tomēr šadas parādības cēloņi man ir un paliek mūžīgs un neatminams noslēpums. Jebšu man šāda pielāgošanās sagādātu ciešanas arī tad, ja es apzinātos, ka tā ir mana vienīgā izdzīvošanas iespēja.
Nesaprotu, kāpēc cilvēkam, kuram jau trīsreiz paskaidrots, ka diskusijā par kartupeļu tirgošanu viņš ielauzies ar frāzi "Lielā hadronu kolaidera uzbūve ir pareiza!" jāturpina šis lozungs skandēt.
Tev gribas panākt, lai es atzīstu sevi par augstprātīgu maitu? Es varu to izdarīt, bet ne šīs diskusijas kontekstā.
Man šķiet, ka tas, ko Tu apraksti drīzāk ir sekas, kompensējošais mehānisms - tāds "labi, labi, man atņemti visi legālie varas ceļi, tad skatieties, cik radoši iespējams sagrābt alternatīvos". Vismaz man būtu grūti iedomāties šo alternatīvo mehānismu izmantošanu kā primāro mērķi, piekrītot degradētam statusam.