Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u n soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.
- kriiTev ir jocīgs priekšstats par feminismu, bet nudien nevēlos par šo tēmu strīdēties.
- unpyDīvaini, es arī, tikai piezīmēju, ka Tava premisa "esmu sieviete, tālab zemāks statuss", iespējams, ir kļūdaina, ticamāka ir tāda personības attīstība, kuras rezultātā rodas spriedums "man ir zems statuss un tas tālab, ka esmu sieviete".
- kriiIeraksts bija par sadzīvošanu ar doktrīnām, kuras skaidri un nepārprotami postulē, ka būt sievietei=zemāks un/vai pakļaujamā statuss.