Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u n soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.
______________________________________
nope. tā ir viņas izpratnē pareizā lietu kārtība, jo ļauj viņai vienkāršāk, ērtāk un lielākā labklājībā izdzīvot pašai un izaudzēt bērnus. nekāda sadisma, mazohisma, dziļu ciešanu, vai pieķeršanās varmākām.
drāma un konflikts sākas tajā brīdī, kad kādai šajā sistēmā dzīvojošai tā vairs neliekas pareiza kārtība, tad, jā, var sākt runāt par varu, cīņu par varu, apziņu, brīvību un viskocitu.
OK, es varu Tev vienkārši uz vārda ticēt, ka tā tas patiešām ir - tomēr šadas parādības cēloņi man ir un paliek mūžīgs un neatminams noslēpums. Jebšu man šāda pielāgošanās sagādātu ciešanas arī tad, ja es apzinātos, ka tā ir mana vienīgā izdzīvošanas iespēja.
Nesaprotu, kāpēc cilvēkam, kuram jau trīsreiz paskaidrots, ka diskusijā par kartupeļu tirgošanu viņš ielauzies ar frāzi "Lielā hadronu kolaidera uzbūve ir pareiza!" jāturpina šis lozungs skandēt.
Tev gribas panākt, lai es atzīstu sevi par augstprātīgu maitu? Es varu to izdarīt, bet ne šīs diskusijas kontekstā.