Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u n soda. Taču pilnībā pieņemt atteikšanos no savas patības, no personības autonomijas, pieņemt savu it kā esenciālo pakļautā-padotā, "cilvēka palīga" statusu un tā reliģiskos vai ezotēriskos pamatojumus ir kaut kas tāds, kas nevien pilnībā iziet ārpus manas apziņas robežām, bet uzdzen arī fizisku nelabumu.
Nesaprotu, kāpēc cilvēkam, kuram jau trīsreiz paskaidrots, ka diskusijā par kartupeļu tirgošanu viņš ielauzies ar frāzi "Lielā hadronu kolaidera uzbūve ir pareiza!" jāturpina šis lozungs skandēt.
Tev gribas panākt, lai es atzīstu sevi par augstprātīgu maitu? Es varu to izdarīt, bet ne šīs diskusijas kontekstā.