Viens no lielajiem psiholoģijas noslēpumiem man ir iemesli, kas liek visai daudzām sievietēm pieslieties uzskatu sistēmām, kuru ietvaros viņas pašas - tāpēc, ka sievietes - tiek dehumanizētas un padarītas par objektiem. Es varu nosacīti un daļēji saprast (kaut arī nejūtot emocionālu empātiju) infantilo vēlmi atteikties no atbildības par savu dzīvi, kas rezultējas sapņos par Stipro Vīrieti- kurš-noliek-pie-vietas-rūpējas-uzrauga-u
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
garamgajejsRelevanti visai diskusijai - http://en.wikipedia.org/wiki/Lila_Abu-Lughod#Do_Muslim_Women_Need_Saving.3F - kriiMani vairāk interesē nevis "kolektīvās vienošanās", bet gan individuālie psihes mehānismi, kas ļauj šo degradējošo situāciju akceptēt. Man personiski tāda nepieciešamība izraisītu ļoti nopietnu iekšēju konfliktu, taču zinu, ka daudzām citām sievietēm tā nav.
- garamgajejsEs saprotu tādu nošķīrumu, kā teorētisku interešu sfēras (t.i. psiholoģija/antropoloģija/politika..), bet šobrīd diskusijas kontekstā pagrūtāk ir iedomāties, kā var nošķirt piem. kolektīvās vienošanās un reprezentācijas no to individuālajām psihes reprezentācijām un sekojošām uzvedības formām? Citiem vārdiem sakot, domāt, ka kāda sieviešu grupa dzīvo apspiestībā un to apstiprināt empīriski ir divas dažādas lietas. Abu-Lughod ielinkoju, lai norādītu uz izplatītu kļūdu, ka kādu vajag glābt, jo tā izskatās. Iespējams, ka tavā oriģinālajā ierakstā 'uzskatu sistēmas' ir tas, kas rada lielu daļu neskaidrības. Pieļauju, ka doma ir par šauru sociālo grupu, piemēram, VR piekritējas Latvijā, vai kāda sekta. Jo vispārināt tādu modeli, kurā vienmēr ir iespējama runa par individualām patībām un stiprajiem sapņu viriešiem kā nepieciešamību, t.i. kam pamatā noteikta morāles un dzimumu ideoloģija, vnk nav iespējams, jo ir sistēmas, kurās it does not make any sense.