Jā, arī šis. Pieņemu, ka kristietībā to var kompenesēt pazemības glorifikācija - t.i., būdama sieviete, es nesu smagāku pazemības nastu un līdz ar to gūstu lielāku pamatu pašas iekšējam lepnumam (kurā, protams neatzīstos, jo lepnība ir grēks:) ). Un tomēr man netop skaidrs, kā prāts var sadzīvot ar šādu acīmredzamu neizskaidrotu diskrimināciju, nenonākot nepārvarama jūtu mulsuma, tb., kognitīvās disonanses varā.:)